atceros, ka tad, kad vēl gāju mākslas skolā, zīmēju darbu, ar nosaukumu - "pārvākšanās prieks". ja man tagad kaut kas tāds būtu jāzīmē, tas pilnīgi noteikti sauktos - "pārvākšanās murgs".
vienmēr atcerēšos pagājušo 6dienu. tu kāp kādas 20 reizes augšā un lejā no 3. stāva, un pēc tam tik pat reizes augšā un lejā uz 5. stāvu. un ne jau vienkārši tāpat. tev rokās vēl ir nezin cik kastes, maisi, plaukti, krēsli, utt.
un gandrīz tas pats atkārtojās arī šodien - pa dienu. un tikai tagad [3os pa nakti] mana istaba sāk izskatīties pēc normāla cilvēka istabas.
man liekas, ka mani kaimiņi mani nogalinās. par to, ka pa šonakt spēlēju klavieres. ka mūzika skan ļoti skaļi, un, ka kādos 03:00 pēkšņi sāk urbties sienā. ;DD
un vispār viņiem būs grūti mani paciest, jo es esmu pieradusi, ka varu klausīties mūziku un spēlēt klavieres jebkurā laikā - kad vien man sagribās.
pagājušā nedēļa skolā bija vienkārši briesmīga. negribu viņu atcerēties. es katru vakaru jūdzos nost. pēc mūzikas skolas atnākot mājās, bezspēkā iekritu gultā un negribēju celties divas dienas vismaz. vēl jo vairāk, apzinādamās, ka katra nākamā dienā būs ar vien drausmīgāka.
es ļoti cerēju uz šo brīvlaiku, ka varēšu atpūsties no visa. bet, "kā par brīnumu" man brīvlaika dienas būs vēl aizņemtākas nekā parastās skolas dienas.
ar veselību man arī vēl jo projām nav labi. aizgāju pie ārsta - izrakstīja divas antibiotikas un vēl nezin cik zāles. tagad jau drīz viņas visas būs izdzertas. vienu brīdi it kā palika labāk, un es jau domāju, ka viss būs ok. BET, šorīt pieceļoties man sākās viss no gala. atkal šausmīgs klepus un mandeles atkal sāp tā, ka nevar neko norīt.
ienīstu savu kaklu.
un, protams, neaizmirsīsim to, ka es esmu visa ļaunuma sakne. es vienmēr pie visa būšu vainīga. ja ar tevi kaut kas notiek, tad zini - tā biju es. un es jau vispār neesmu nekas. uz mani vienmēr var kliegt, komandēt, izlikt visas savas dusmas un nelaimes - mani jau tas nekā neietekmēs. - ar to es gribēju teikt, ka tev vienmēr vajag stipri padomāt, pirms kādam kaut ko saki. varbūt tieši tajā brīdī tam cilvēkam tavs teiktais būs mērs. vislielākais mērs. kad tavs teiktais var palikt par pēdējo dzirdēto lietu, ko tas cilvēks savā dzīvē dzird!
