pārmaiņas

visu laiku nepārtraukti domāju, cik ļoti vēlos nākamo gadu. es būšu pilsētā, kurā ir miljons iespējas, mācīšos to, ko es gribu un to, kas man patīk, nevis kaut kādas ķīmijas, fizikas, matemātikas. dzīvošu ar ko es gribu un kā es gribu, neviens mani neierobežos, utt.

bet tad sāku domāt par visām lietām, kas man būs jāpamet.

man būs milzīga atbildība un jābūt pilnībā patstāvīgai. viss būs jādara pašai. skolā man neviens neskries pakaļ, tur viss būs otrādi. un divreiz sarežģītāk, lai arī ko es mācītos. tur nebūs tā - "ai, gribu gulēt, pohuj, jāiet prom no pēdējām divām".

man būs jāpamet mana mīļā kuldīga, mana mīļā māja. šī ir mana vismīļākā vieta pasaulē, man te viss ir tik pierasts, tik pazīstams, te tomēr ir tik ļoti labi. cilvēki pārsvarā pazīstami. tur, dien dienā saskaries ar jaunām vietām, jaunām sejām, esi mazs un nepasargāts.

savu mammu es redzēšu labi ja vienu vai divas reizes nedēļā - turpmāk tā visu dzīvi. tagad studēšu, pēc tam mācīšos, bet viņa paliks te. nebūs vairs tā, ka viņa no rītiem, kad piecelšos, būs jau man uztaisījusi brokastīs tieši to, kas man vislabāk garšo, palīdzēs jeb ko, jeb kurā laikā, pasargās mani, lutinās, domās tikai par to, lai man ir labi. viņa ir mans svarīgākais cilvēks pasaulē, un tikai doma, ka turpmāk redzēšu viņu tik reti, liek asarām skriet acīs.

vēl viena lieta - mūzikas skola, un cantus. varu saukt viņu par otrajām mājām. skolotājas tik laipnas un atsaucīgas, visas atmiņas tikai pozitīvas. man vairs nebūs cantus braucieni, kuri visam pāri tomēr bija tik vaaajprātīgi labi. viss redzētais un piedzīvotais bija tik lielisks. nebūs vairāk tā sajūta pirms koncertiem, kad jāģērbj tautas tērps, jāpin bizes, jāiedziedas. koncertos tā lieliskā sajūta dziedāt, pašai klausīties un priecāties par skanējumu. uzņemt no publikas tās pozitīvās emocijas, kad viņi mums prasa dziedāt vēl un vēl, nelaiž prom no skatuves un nemitīgi sauc - bravo!

man nebūs manas meitenes. meitenes, ar kurām ir piedzīvoti tik ļoti daudz un traki piedzīvojumi. kuras vienmēr mani uzklausa, uzticās, ir gatavas uz tik ļoti trakiem piedzīvojumiem, ko citi pat nevar iedomāties..

domājot par visu šo, sāku uzdot sev jautājumu, vai tiešām es tik ļoti gribu to nākamo gadu? paldies, bet tagad varu pilnīgi noteikti atbildēt - nē!

sen neredzētie

sveiki! kā jums klājas? zinu, neesmu neko šeit rakstījusi veselu mūžību. viss, kas ar mani notiek, ir vienādi interesants un svarīgs. bet man diemžēl šim visam nav laika, tāpēc es izvēlējos labāk nerakstīt neko. kas tad ar mani notiek? turpinu nemitīgi cīnīties un rauties uz augšu dzīvē. teikšu, ka sanāk. pagaidām ļoti nedaudz, bet tomēr sanāk! esmu vairāk pievērsusies citām dzīves vērtībām, nekā iepriekš, un tā ir labāk. esmu sākusi daudz ko jaunu, atbrīvojusies no vecā un nevajadzīgā, un atstājusi tikai to, kas man patīk un apmierina. zinu, no dažām lietām esmu atbrīvojusies pārāk daudz, bet liekas, ka nav vairs vērts to mainīt atpakaļ. pēdējā laikā man ir jāizdara ļoti daudzas un dažādas grūtas izvēles, kas arī lielā mērā ietekmē manu dzīvi. nākamgad šīs izvēles būs divreiz vairāk, un divreiz grūtākas. bet es zinu, ka, ja turpināšu šādi, tad man izdosies. galvenais, esmu beidzot nospraudusi mērķus savā dzīvē, uz kuriem arī tiecos!

ko es varu apsolīt? es varu mēģināt apsolīt nākamajā gadā atrast vairāk laika, un biežāk kaut ko uzrakstīt. jāpieņem tas, kā vēl viena jaunā gada apņemšanās! ;D

pagaidām atā, turās jūs, un turos es! ;D

emocijas

katru dienu, stundu, minūti, un sekundi mums ir citādākas emocijas. ar mums nepārtraukti notiek dažādi atgadījumi, un katram atgadījumam ir atbilstošas emocijas.

atgadījumus mēs redzam vienmēr - visi, bet atgadījumu izraisošās emocijas - reti.

mēs ļoti bieži slēpjam savas emocijas no citiem cilvēkiem. baidāmies, kaunamies no kaut kā, utt.

tev ir kāds cilvēks, ar kuru tu vari būt tik brīvs, cik vien iespējams?

tāds, ar kuru tu vari piedzīvot visas savas emocijas, nebaidoties, un nekaunoties no rezultāta?

haoss

tagad es zinu, kas ir haoss – netīšs un nejaušs. jukušo ir visapkārt. tūkstošiem jukušo klusē, un tikai daži drosmīgie atļāvušies ievilkt ķeksi vēstures pārbaudījumu skalā.

viņiem nav bail no sabiedrības, viņi nezina, kas ir bailes, principi un etiķete.
neatšķirta realitāte un šizofrēniski iespaidi.

es pārāk daudz domāju, bet vēl vairāk – baidos.

un brīžiem kļūst tik baisi no domām vien, ka man paliek bail pašai no sevis.

esmu klusējošs jukušais.

paliec un neaizej

" kā man izdziedāt savu dzīvi, balto mūžu kā izdziedāt?

es zinu, ja atnāks bēda, tad dziesma stāvēs man klāt.

kā man izdziedāt savus mīļos, savu tautu kā izdziedāt?

es zinu, ja atnāks dziesma, tad es tai stāvēšu klāt.

paliec, neaizej dziesma, neatstāj mani vienu,

paliec pie manis naktī, paliec pie manis dienu.

neaizej, dziesma paliec! "

un tā tās dienas paiet.. tā tās dienas paiet, un tā ir pienācis laiks, kad esmu pabeigusi mūzikas skolu. skolu, kas man bija kā mājas, skolu, kas vienmēr paliks atmiņā..

mūzikas baudītājs ir kā zivs, kas norij āķi. ja tu esi uzķēries, tev nekas cits neatliek, kā iet līdz ga

lam. es domāju, ka es pilnīgi noteikti esmu uzķērusies. jauši vai nejauši, bet neliels posms no manas dzīves ir bijis saistīts ar mūzikas skolu, un noteikti mana dzīve vēl turpmāk būs ļoti daudz saistīta ar mūziku.

pašlaik varu pateikt to, ka esmu tikai uzvarētāja, jo vispirms, esmu uzvarējusi pati sevi!

esmu uzvarējusi sevi, un atteikusies no brīvajām sestdienām un svētdienām, esmu atteikusies no vasaras brīvlaikiem, no pabūšanas kopā ar draugiem, utt. esmu gājusi prom no skolas, lai paspētu atnākt mājās, un izmācīties to, kas bijis uzdots uz mūzikas skolu.

atceros pašu sākumu - gāju uz mūzikas skolu, jo ļoti, ļoti vēlējos spēlēt flautu. aizgāju pie sk. Rozītes, nodziedāju divas dziesmas, un viņa man bez prasīšanas

vienkārši pateica - " tev laba balss, tu nāksi pie manis kora klasē, mācīties dziedāt!" es mājās ļoti raudāju, es gribēju spēlēt flautu. es raudāju arī turpmāk pārējos gadus, jo nebiju pieradusi pie Rozītes, nebiju pieradusi, ka kāds uz mani v

isu laiku kliedz. biju maza, klusa meitenīte, kas nevienam nevarēja pateikt it nevienu vārdu. 4. klasē man bija "sabrukšanas posms". man bija apriebies dziedāt, es visu laiku bastoju, un gribēju stāties laukā. mamma man to arī ļāva. bet pasēžot pie klavierēm un apdomājoties, es sapratu, ka tomēr nespēju aiziet no tās skolas.

gadiem ejot, sapratu, cik tomēr esmu laimīga, ka mācos mūzikas skolā. es sāku iemīlēt mūziku, man sāka patikt mana balss, sāku vairāk interesēties par pašu mūziku, un vairāk attīstīju savu balsi. žēl, ka man tā īsti mana balss ieskanējās tikai pēdējā gadā (vismaz man tā liekas). atļāvos kādam arī kaut ko pateikt pretī, tāpēc vairāk nebija tā, ka katru stundu pie Rozītes raudāju, kaut gan atzīstu - raudāju arī vairākas reizes pat vēl šogad. pēdējos gados ejot uz mūzikas skolu jutos tā, it kā ietu uz otrajām mājām. tur vienmēr bija mājīgi un labi - telpas tīras, grīdas spoži spīdēja (pateicoties tam, ka mums bija likums, ka jābūt maiņas apaviem - čībām), siltas krāsnis, un pats galvenais - skolotājas, kuras vienmēr bija tik laipnas, jaukas, pretimnākošas. ar viņām vienmēr visu varēja sarunāt, viņas vienmēr deva īstos padomus, kā labāk iemācīties, viņām varēja uzticēties un runāt tā, it kā viņas būtu tavas draudzenes. ir prieks iet uz stundu, ja tu sasveicinies ar "čau" un " attā " , un pa vidam vēl jauki parunā un pajoko.

pateicoties mūzikas skolai esmu ieguvusi neaprakstāmi labus draugus. mums vienmēr būs kopīga interese - mūzika. ja nekas cits, tad vismaz mūzika būs tā, kas mūs vienmēr turēs kopā. un par to man ir šausmīgi liels prieks.

pateicoties mūzikas skolai, es esmu apceļojusi ļoti daudz zemes, gandrīz par velti. man ir bijuši 17 koncertbraucieni, un visi ir bijuši varen interesanti. (gan labā, gan sliktā nozīmē)

ir arī viena ļoooti slikta lieta - pateicoties mūzikas skolai, Rozītei - esmu pilnīgi un galīgi, neatgriezeniski sabojājusi savu balsi - balssaites. esmu braukusi pie vairākiem ārstiem, pārcietusi balss lūzumu (jā, meitenēm arī tāds ir), un tagad esmu ar tādu balsi kāda tā ir - aizsmakusi, kas vienmēr krīt ciet.

šādi es varētu tupināt vēl ilgi. varētu katru vakaru jums 2 stundas stāstīt viss kaut ko par mūzikas skolu, un zinu, ka man neapniktu.

mācoties mūzikas skolā es neiemācījos ne tikai mūziku. es mācījos arī dzīvi. mācījos plānot laiku, mācījos, kas pie pienākums, mācījos izvērtēt svarīgāko, utt. mācījos to, cik mūzika ir skaista. mācījos saprast, ka ikvienā notī mīt cerība, ikvienā mūzikas frāzē - izdziedināšana, ikvienā dziesmā - prieks. saprast to, ka mūzika - tā ir pasaulē augstākā māksla, ko mums nespēs atņemt pilnīgi neviens.

pa dzīves raibajām notīm es skanīgi iešu, pa dzidro oktāvu kalniem augšā un lejā. tā melodija ko dziedāšu.. kas to ir devis? tu, mīļā mūzika skola! un tā ir dziesma, kas paliek! paliek vēl ilgi, ilgi aiz tevis!

kam man dzīvot skaistāk, ja es mīlu kā ir?

prieksprieksprieks. par sevi, par tevi, par mums, par jums, utt.nemitīgi nākot manā blogā, un ieraugot manu pēdējo ierakstu, tu noteikti domā, ka man vēl jo projām viss, kas notiek - notiek uz sliktu. bet tā galīgi nav. mans šī gada sliktākais periods ir sen pagājis, un laiks kopš iepriekšējā bloga ir bijis varen labs. nu, neņemot vērā dažas sīkas lietas.pa šo laiku, es esmu mainījusies. es beidzot esmu sākusi dzīvot šodienai. un man patīk. protams, dzīvojot šodienai vienmēr vēlāk gadās kaut kas slikts, bet pārlieku daudz labais atspēko slikto. es esmu izvērtējusi, kas man nāk par labu, un kas par sliktu. izvērtēju sevi, draugus, dzīvi. atradu daudz lietas, kuras man nepatīk sevī, savos draugos, savā dzīvē, bet tagad - cik vien varu - cenšos to mainīt. un ja apzinos, ka nespēju mainīt, tad vienkārši iemācos ar to samierināties. pēdējā laikā esmu tik ļoti aizņemta, ka man nesanāk laika nevienam un nekam citam.man vienlaicīgi jāpaspēj vairākās vietās. man uzliek milzu pienākumus, un uz mani balstās liela atbildība par dažādām lietām. gan es pati, gan manas domas visu laiku ir kaut kur citur. bet ne pie manis, vienkopus. bet man tas patīk. man neatliek laika lieki domāt un darīt nevajadzīgas lietas. es visu laiku esmu nodarbināta, domāju par kaut ko, un aizmirstu par nevajadzīgām un sliktām lietām. un tas ir labi.ir dienas, kad man gribas izšķaidīt visus. ielienu savā istabā, un nosēžu viena pati visu vakaru - bez neviena sabiedrības. un ir dienas, kad aiz prieka nezinu, kur likties. gribas samīļot visus, un pateikt, cik viņi ir forši. (tāda piemēram ir šodiena). vakar apritēja jau 5 mēneši, kopš es pārsvarā katru dienu esmu tik priecīga un smaidīga, ka cilvēki bieži vien nesaprot, kas ar mani notiek. visu šo laiku - sliktajām lietām pārēju pāri, īpaši neiedziļonoties viņās, un tās aizmirstu. man pastāv tikai labās lietas. es nekad nebiju domājusi, ka viena cilvēka dēļ, viss tik ļoti var mainīties. ka viss var būt tik labs un skaists..man patiesībā ir ļoti daudz kas, ko vēl teikt, bet ne man ir laika, ne gribēšana. ja tev ir vēlēšanās kaut ko uzzināt par manu ikdienu - droši pajautā. kaut gan visi, kam kaut cik interesē mana dzīve, tāpat jau zin visu.risini savas problēmas, mainies, izmet no savas dzīves visu nevajadzīgo un slikto,dzīvo, un esi laimīgs! :)

krist un celties, celties un krist, tu man novēli, novēli nepadoties

pēdējā laikā visu laiku tikai krītu. šķiet, ka pagājušās 3 nedēļas bija manas dzīves sliktākās nedēļas. tik daudz kas slikts vienkopus un uzreiz, un pilnīgi nekas labs!

kritu, kritu un kritu. bet nepadevos! nepadevos spītes pēc. un arī jūsu dēļ.

es, kā vienmēr, biju tā jaukā un smaidīgā monta (pret atsevišķiem gadījumiem), kurai nekad nekas nekaiš un viss ir ideāli. pārsvarā jūs visi mani tādu redzat, jo es par sevi rodu tādu priekšstatu. nepareizu priekšstatu. jūs vienmēr mani redzat, kā stipru, kurai nekādu problēmu nav. es vienmēr uzklausu jūsu problēmas, cenšos tās atrisināt, atrisinu, un man pašai par to ir prieks. bet risinot jūsu problēmas un domājot tikai par tām, es aizmirstu par sevi. visas manas problēmas un sliktās lietas tikai nepārtraukti krājās.

es jums tagad necenšos ieskaidrot, cik man ir slikti, un jums tomēr nē. es vienkārši jums vēlējos pateikt, ka nevienmēr viss izskatās tā, kā tas izskatās. mūs maldina vienmēr - viss.

pēdējā laikā esmu noskatījusies samērā daudz filmu. un gandrīz visās filmās, viena no morālēm ir - nepamet savus tuvos cilvēkus (visvairāk ģimeni), lai arī ko tie būtu izdarījuši. tie ir tavi vienīgie vissvarīgākie cilvēki pasaulē. un mēs to apzinamies tikai tad, kad tie vairs nav. mēs parasti kaut kā atstājam novārtā viņus, domājot, ka ir jau vēl daudz laika. bet laika nebūt nav.

atceros, kā es pati kādreiz domāju, ka ir daudz laika. nebraucu ilgu laiku uz Rīgu apciemot savu opi. viņš visu laiku teica, ka ļoti vēlas mani satikt. bet es vienmēr atradu kaut ko "svarīgāku" ko darīt.

un tad pēkšņi vienā brīdī jau bija par vēlu. viņš vairāk nebija. pazuda uz visiem laikiem - tā arī nesaticis mani, ko tik ļoti vēlējās.

ar to es gribēju teikt - pirms dari kaut ko, apdomā, vai tas tiešām ir tā vērts. apdomā, ko tu iegūsti no tā, un ko zaudē. un vēl vairāk - ko no tavas darbības iegūst un zaudē citi. tavi draugi un ģimene!

ikdiena.

kaut arī pēdējā laikā visi domā, un savos blogos raksta, ka blogs neesot domāts tam, lai aprakstītu savu ikdienu - es to darīšu, jo tam nepiekrītu. blogs ir sava veida dienasgrāmata. un dienasgrāmatā pārsvarā raksta par to, kā ir gājis.

ir pienākusi kārtējā nedēļas nogale, kad es atkal sēžu mājās. 90% manu draugu šovakar kaut ko dara. visiem ir lielais partie machen. tikai ne man. man pašlaik vajadzēja svinēt ērikam dz.d., bet nu neko. šoreiz ir attaisnojoši iemesli. un tas ir zobs! smieklīgi? - lasi tālāk.

vienu vakaru man tā vienkārši sāk sāpēt priekšējais zobs. es domāju - pohuj, gan jau pāries. nākamajā rītā pieceļos - sāp vēl jo projām. un daudz, daudz vairāk. augšējā lūpa bišk bija uzpampusi, bet nu neko. eju uz skolu.

sēžu stundās, un nespēju ne par ko citu padomāt, kā tikai par to zobu (saka jau, ka zobu sāpes ir tās viss briesmīgākās). un nepalīdz pat zāles. ar asarām acīs cenšos nosēdēt, bet neizturu. no pēdējās stundas eju prom. visu atlikušo dienu mēģinu izturēt sāpes. nu, neko. vakarā eju gulēt.

nākamajā rītā piecēlos, un sapratu, ka būtu bijis labāk, ja nebūtu piecēlusies.

zoba sāpes bija vienkārši neizturamas. uzreiz saprotu, ka arī īsti neredzu ar labo aci un parunāt arī nevaru. paskatos spogulī - tin din din. augšlūpa un visa sejas labā puse nenormāli uzpampusi. es izskatījos pēc kaut kādas kroples.

labi, pieceļos, sataisos. maucu pie zobārsta. protams, ka bez pieraksta ilgi jāgaida. beidzot tieku iekšā. viņa konstatē, ka man ir no aukstuma iekaisis zoba nervs, vai sakne, un sācis strutot.

izņēma nervu, iztīrīja visu, un izurba zobā caurumu līdz kanālam, lai tur tīrās viss.

izrakstīja zāles, smēri, atbrīvojumu no skolas. un tagad jau ir ievērojami labāk. bet rīt jāiet atkal tīrīt tas kanāls, taisīt tam zobam rengenu, un hvz ko vēl.

vēl mani šīs pēdējās dienās pārņēma domas par manu telefonu. viņam bija uzlikts drošības kods, lai kurš katrs nevar viņu paņemt un darīt to, kas ienāk prātā. beeet, viens mazs pideras vārdā ēriks, paņem viņu - spiež, spiež, spiež, kamēr nobloķē. un spiežot īsto kodu, viņš rāda tikai "koda kļūda". atlikušo dienu visu laiku acu priekšā rādījās tikai un vienīgi "koda kļūda". izmēģinu visu iespējamo, bet nekas neizdodas. iedodu telefonu tētim, un pēc +/- 3 h, mans tētis beidzot viņu atdzīvināja. ja viņam tas nebūtu izdevies, telefons būtu jāsūta činīt uz rīgu. paldies manu "mīļo" brālēn, ērik!

tāaa. ir pagājuši jau 2 gadi, kopš latvijas mūzikas akadēmijā notika latvijas mūzikas skolu koru konkurss. toreiz atbraucām mājās ar zeltu. nu, ir atkal pienācis laiks šim konkursam, bet šoreiz ļoooti šaubos, ka dabūsim kaut ko. pa šiem 2 gadiem, sastāvs ir ļoti, ļoti mainījies. vispār ir palikuši tikai daži cilvēki, kas normāli kaut ko arī var nodziedāt. un man ļoti žēl.

visiem jaunajiem dziedātājiem ir pohuj par to visu. attieksme pilnīgi nekāda. bet viņi nezina to labo sajūtu, kura ir tad, kad tu stāvi uz skatuves, un tev paziņo, ka tavs koris ir labākais latvijā.

bet nu jācer uz to labāko. šovakar mēģinājumā nedziedāju. sēdēju malā un noklausījos visas konkursa dziesmas. klausījos un domāju, ka tik daudzas lietas vēl nav labas, un ir tik ļoooti daudz visādu kļūdu. domāju, ka pa 6dienas un 7dienas mēģinājumiem tomēr nepietiks.

kādreiz, kad no malas klausījos, man (kā arī visiem pārējiem) skrēja cauri tirpiņas un nepārtraukti bija asaras acīs. bet tas bija kādreiz, ne šodien..

unun, man vispār šodien korī bija liela diena. mani, pēc 7 gadu ilgas dziedāšanas tur, uzcēla 2. rindā. es neticēju, grigale neticēja, un pārējais koris bija šokā. :D

kā jau jūs zināt, mani tomēr aizsūtīja tālāk ar manu zpd. it kā jau forši, bet man tikai kaitina tas, ka nevienai skolotājai nav īsti laika, lai to darbu apskatītu, palabotu, un pateiktu, kas nav kārtībā. un vēl kaitinošāk bija tas, ka man to paziņoja dažas stundas pirms darba sūtīšanas prom. pēdējā brīdī tulkoju anotāciju, laboju ievadu utt. vienīgais, ko man pateica bija tas, lai izlaboju, ka tas ir zinātniski pētnieciskais darbs psiholoģijā, nevis mūzikā. bet vispār baigi labi, ka viņu pārlaboja kā psiholoģijas darbu. tas man labi noderēs augstskolā.

runājot par augstskolu. man piedāvāja nākam 5dien neiet aizstāvēt zpd, bet braukt uz "izstādi 2011". es atteicos, jo tā izstāde ir viens liels sūds. tu savācies miljons bukletiņus, un tāpat nezini, kur tālāk mācīties. mājās, internetā vari iegūt to pašu informāciju. un es jau to izdarīju. vienu dienu kādas 3 stundas gāju cauri visām latvijas augstskolām. beigās atradu 12 fakultātes, kuras man interesēja. tagad tikai sīkāk viss jānoskaidro un jāaizbrauc uz atvērto durvju dienām.

vēl - pagājšnedēļ biju uz koncertu "zvaigznes no šova "dziedi ar zvaigzni" tavā pilsētā". daudzi bija baigā sajūsmā par koncertu. es galīgi nē. 1.kārt - visu koncertu man izbojāja priekšā sēdošā psihopāte, kura visu laiku ārdījās ārā no sava krēsla. 2.kārt - 8 gadus pašai mācoties dziedāt, vienmēr dzirdēsi kādas nepilnības un kļūdas citos. es nekad nevaru vienkārši klausīties un izbaudīt. es vienmēr pārāk daudz izanalizēju visu, un man tas ļoti kaitina.

ā, un jā. pēc koncerta vēl gāju uz tumšo un spocīgo mūzikas skolu - činīt elektrību. tā pirms tam (kora mēģinājumā) bija pazudusi, un visiem bijis baigi inčīgi darboties un ģērbties pilnīgā tumsā.

beeeeeeet, rakstot visu šo lielo murgu, sajūta, ka šovakar kaut kas jādara - no manis neatkāpjas.

un tas ir varen sūdīgi!

atttttttttā!

visas rokas gaisā, sakiet - čau!

es ik pa laikam domāju, kā mana dzīve izskatās citu acīs. vai viņi domā, ka man ir viegli? vai arī grūti? vai viņi domā, kāda es būtu, ja kaut kas būtu noticis citādāk? vai viņi domā par to, ko es varētu domāt? varbūt viņus aizrauj mana dzīve, un tie vēlētos tādu pašu arī sev, vai gluži otrādi - nekad mūžā negribētu būt manā vietā?

var domāt un runāt vienalga ko, bet neviens nekad nezinās pilnīgi visu patiesību par mani!

pat ne paši tuvākie draugi, pat ne ģimene.

padomā! tev arī noteikti ir kāda lieta, vai kādas domas, sapņi, vēlēšanās, aizraušanās - vienalga kas, ko nezin pilnīgi neviens. tikai tu pats!

mūsdienās cilvēki viens par otru spriež un izdara secinājumus pārāk ātri. tu redzi tikai personu, vienkāršu cilvēku - neko vairāk, bet uzreiz jau izdari secinājumus, kāds viņš ir, iedomīgs, vai nē, (ne)ietekmīgs, kā mācās, kādu mūziku klausās, utt. mēs to visu jau uzzinam no tā, ko šis cilvēks mums parāda ar savu ārieni.

un tas man galīgi nepatīk. tu redzi šo nepazīstamo cilvēku, izdari savus secinājumus (pieņemsim, ka sliktus), un nemaz necenties tālāk parunāt un iepazīties ar šo cilvēku. bieži vien visi izskatās pa visam citādi.

tie, kurus mēs uzskatām par labiem, patiesībā galīgi tādi nav. un otrādi.

bet kas pēdējā laikā ar mani vispār notiek?

neatceros, kā ir iet uz skolu, kā ir mācīties, un pildīt mājasdarbus. neatceros, kad to pēdējo reizi būtu darījusi. visu laiku atrodās kaut kādi iemesli, kuru dēļ tas nav jādara.

bija auksts, kad nevarēja iet uz skolu (kaut arī man galīgi nelikās auksts)

tad bija murgainākā nedēļa šijā semestrī. ZPD!

mocījos nenormāli ilgi. visu, protams, darīju pašā, pašā pēdējā brīdī. bet izdarīju!

aizstāvēju arī bez problēmām. bija jāsmejas, kā visi bija pārstresojušies. forši, ka man nebija pilnīgi nekāds uztraukums. vienkārši aizgāj un norunāj. skolotājas mani gribēja sūtīt tālāk uz novadu, jo man esot ļoti labs darbs - zinātniskā līmenī. bet neaizsūtīja tikai tāpēc, ka novadā žūrijā nesēž neviens, kas kaut ko saprot par mūziku. stulb!

bet bet bet, tad, kad esi norunājis, ir tiiiiiiik nenormāli laba sajūta. gribi iet, skriet, lekt, jo viss tas murgs ir beidzies!

un man pat šogad nav nekādu eksāmenu, jo es biju ļoti gudra un neizvēlējos ne ģeogrāfiju, ne ekonomiku. ļot skaist!

veeel. tas nekas, ka pašlaik ir aukstākais laiks šajā ziemā. man ir pavasaris. pavasaris galvā.

es neko neuztveru nopietni, un esmu galīgi nojūgusies. vai arī - vienkārši laimīga? ta hvz, bet man patīk. tikai negribu zināt kāda būšu, kad tiešām būs atnācis mūsu ilgi gaidītais pavasaris.

smieklīgi, ka šodien pus stundu pirms eksāmena sākšanās uzzināju, ka man tāds vispār šodien ir! :D nu ko, ātri saģērbjos, satiekos ar lauru (pašu foršāko lauru, kurai patīk spēlēties ar krītu, un cilāt mani), aizejam vēl paēst. ierodamies mūzikas skolā ar pus stundas nokavēšanos, lēnām iedziedamies un izdziedam visu. tad ieejam eksāmenā, un, protams, ka nodziedam labāk par visiem! :D tas kārtējo reizi pierāda to, ka pirms eksāmeniem nevajag gatavoties.

veeel. man ļoti nepatīk pilnmēness. viņš jau trešo vakaru/nakti mani nenormāli uztrauc. :D

es nevaru gulēt vispār nemaz. viņš man visu laiku spīd virsū un hipnotizē mani. un es nevaru tā vienkārši aizvilkt aizkarus, jo mammai redz nav laika aizbraukt līdz rīgai un man viņus nopirkt!

aaaaaaa, vel šodien uzzināju, ka nākamā gada martā braucu uz Čīli. tas esot pilnīgi un galīgi nolemts. un kārtējo reizi Rozīte visu izbojā. mums bija izvēle. mēs varējām braukt uz čikāgu, losandželosu, sanfrancisko, miami, utt. bet nēeeeeeeeee. Rozīte paņem un to visu iemaina pret vienu smirdīgu Čīli. tur nekā nav, tikai daba. būtu kruti, ja nebrauktu uz Čīli. varēt iet uz casino, krutiem klubiem, kurīt zāli (nē), un taisīt ballīti 24/7. :D

tas pagaidām viss. ā, manam blogam ir papildinājumi. vēlviena statistika un dažas no manām mīļākajām bildēm - gar bloga malu!

sargājiet sevi un tiksimies nākošajā raidījumā!

vai arī nē. vienkārši beidziet pukstēt par visu, un izbaudiet ziemu! čauauauaua! (:

bet man ir šī diena, kuru nodzīvot ar prieku bez steigas!

14. februāris - it kā vajadzētu būt baigi īpašai dienai, bet man tā diemžēl bija kā visas pārējās. nezinu, kāpēc. varbūt tāpēc, ka pašai īpaši nepatīk šī diena. kāds sakars vispār Valentīna dienai? diena, kurā pēkšņi visi ir jauki, mīļi, priecīgi, utt. tādiem vajag būt katru dienu! jebkurā dienā, kurā tu vēlies, tu vari izrādīt citiem savu mīlestību, būt laimīgs, nevis tikai kaut kādā vienā noteiktā datumā.

bet vispār es sāku rakstīt blogu, jo man uznāca iedvesma saistībā ar "cantus" braucieniem, un mūzikas skolu, jo pirmīt ar karīnu, madaru un loseni twitterī atcerējāmies visus mūsu pēdējā brauciena jokus.

es gribēj pateikt, ka esmu patiešām neizsakāmi laimīga, ka eju mūzikas skolā un dziedu cantusā. visi tie notikumi, visi draugi, visas sajūtas - neaprakstāmi labas.

domāsi, ka esmu slima, nenormāla, vai vēl sazin kas, bet man patīk visas mūzikas skolas stundas. solfedžo un mūzikas literatūra. (tas nekas, ka es viņas pagājšgad tikai pabeidzu, man viņas jau tagad pietrūkst.)

klavieres, kurās skolotāja liek aizdomāties par vispārīgām un nereālām lietām. viņa liek domāt un just to, kā pirkstu galos ieiet mūzika. kā katra nots aiziet līdz pirksta pašam galam. tu viņu sajūti, un tikai tad to pirkstu uzliec uz taustiņa. un citreiz dienasgrāmatā ieraksta mājasdarbu - "spēlēt tik daudz, tik ilgi, kamēr pirksti paliek nejūtīgi".

solo stundas pie Rozītes. ir reizes, kad es viņas neciešu un raudādama nāku ārā no viņas kabineta. bet ir reizes, kad tur ir tik jauki, ka tu tur sēdi bez vajadzības. vienkārši sēdi, klausies citos, vērtē citus, pati piedziedi klāt, un neej prom.

diriģēšana, kas man tik ļooooti patīk. kādreiz domāju, ka nodiriģēt kādu dziesmu ir pārāk elementāri. bet zini, tā nepavisam nav. bet ir interesanti to iemācīties un diriģēt cantusu.

un, protams, kora stundas. bez viņām mūzikas skola nebūtu nekas. bez viņām, es katru nedēļu nebūtu 3 h izsmējusies līdz asarām, nokaitinājusi abas skolotājas, un izdziedājusies līdz balss aizsmakumam.

es pat neko nesaku par 4h mēģinājumiem 6dienās. kad no 10:00 - 14:00 tu visu laiku stāvi kājās un tikai dziedi. bet man dažreiz to vajag. vajag tā nenormāli izdziedāties.

un, protams, koncertbraucieni. visi vakari/naktis, kad mēs (dirsējistabiņa) neko nedaram. vienkārši norunājam nezin cik stundas, visi nenormāli debīlie joki, par kuriem pašas tik nenormāli pārrēkušās vienmēr ir. un sajūtas koncertos!!!! tu nevari iedomāties, kādas sajūtas ir, kad tu stāvi uz skatuves, vienkārši dziedi tā, kā māki, bet skatītāji aiz laimes raud par to. ceļas kājās, kliedz bravo saucienus, nelaiž prom no skatuves un liek dziedāt vēl, vēl , vēl.

garie pārbraucieni uz citām pilsētām, avārijas, viesnīcas, utt. es varētu par šo tēmu runāt vēl, vēl un vēl, un man neapniktu, un neaptrūktos, ko stāstīt.

tu noteikti domāsi, ka sūds vien ir. bet nēee, nav gan. :D to visu vajag izjust un pārdzīvot pašam.

un tas viss manu dzīvi pavisam noteikti ir darījis labāku. es zinu, ka būtu pavisam cits cilvēks, ja neietu mūzikas skolā. un es varu pateikt jau tagad, ka man mūzikas skola nenormāli pietrūks, un es negribu viņu beigt. tā ir tik pat kā mana otrā māja, un skolotāji ir tik pat kā labākie draugi.

es zinu, ka nesakarīgi, bet man vajadzēja izteikties!

you’re my star, yes you are!

you’re my sunday, make my monday come alive,

just like tuesday you’re a new day, wakes me up, wednesday’s raining, thursday’s yearning, friday nights, then it all ends at the weekend, you’re my star.

you’re my star, yes you are!

viss un nekas

reizēm man patīk vienkārši pasēdēt, paskatīties uz cilvēkiem un padomāt par to, kas notiek viņiem iekšā. par to, kādi viņi ir īstenībā, par to, kādi tie bija, ir, un būs. ne vienmēr vajag atvērt muti, lai saprastu, kāds viņš ir. viņš par sevi jau mazliet pastāsta pēc savas uzvedības un izskata. uz ielas ejot lielākā daļa cilvēku ir "pelēki" , viņus pat īsti nevar ievērot, viņi gandrīz ne ar ko neatšķiras. visi ir noslēgti sevī, savās domās. tāpat arī visur citur. piemēram veikalos. visas pārdevējas vienmēr liekas tik nomāktas un depresīvas. protams, mums labāk patiktu, ja mums vienmēr uzsmaidītu, un pateiktu "paldies" un "lūdzu". bet, tad kāpēc, vienmēr, kad kāds nepazīstams cilvēks tev uzsmaida, mēs domājam, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā? protams, starp visiem ir arī tādi, kas cenšas sevi padarīt par to, kas viņi nav. piemēram, smaidīt, kaut gan viņam tajā brīdī gribas raudāt.

it kā jau katrs spēj sevi pataisīt par to, ko vēlas. bet ne visiem tas ir tik vienkārši. citiem vienkāršāk ir spēlēt teātri uz skatītājiem - cilvēkiem. un tie parasti uzķeras. bet ir arī cilvēki, kas izrādi jau ir redzējuši, un spēj saprast, kurš ir īstais režisors. un tādu ir daudz. žēl, bet patiesībā arī tādi cilvēki ir vajadzīgi. cilvēki fonam.

padomā, vai tu neesi viens no šiem? viens no fona cilvēkiem..

grāvis

tāda sajūta, ka esmu iestrēgusi kaut kādā grāvī, un jau vairākus gadus netieku no turienes laukā. nesen vēl priecājos par to, ka beidzot varēju patiešām pateikt, ka esmu laimīga. jā, esmu tāda arī tagad. bet visu laiku uzrodas kāds, kurš redzot mani, ka kāpju laukā no šī grāvja, cenšas iegrūst mani atpakaļ. kāds, kuru visu laiku esmu vilkusi laukā no grāvja, kurā bija iekritis viņš pats. nu, kad viņš ir ārā, viņš "paldies" vietā - iegrūž mani!

diemžēl, tā kā es dzīvoju pēc principa - "kā tu pret mani, tā es pret tevi", tad sanāk, ka šī grāvī grūšana nekad nebeigsies un vienmēr riņķos uz riņķi. vienmēr būs kāds, kas atradīsies šajā grāvī!

tu teiktu, ka tā nevajag, un vajag apstāties?

nē! lai kas būtu un notiktu, es savas rokas nenolaidīšu, bet turpināšu visu iesākto.

kaut vai aiz spītības.

kaut vai aiz tā, lai tev parādītu, ka esmu laimīga, un tāda arī palikšu. ka es vairs nebūšu tā, kas nemitīgi guļ grāvī un gaida kādu, kas viņu izvilks!

gaidīji?

tu noteikti gaidīji. es zinu! ;DD

[lasi un klausies]

[nav ne jausmas, kas tā par grupu. bet grupas solistam ir identiski tāda pati balss, kā "kings of leon" solistam. un es mīlu "kings of leon" solista balsi, tāpēc arī šī dziesma.]

nu tad tā. izrādās, ka es esmu pāaaaaarāk slinka nekā biju domājusi [bloga rakstīšanā]. kopš pēdējā bloga ir noticis pārāk daudz kas. jūs jau arī pārsvarā visu zināt, tāpēc nesaprotu, kāpēc man tas viss vēl jāraksta. bet nu labi. :D

1.

15. vācijas brauciens bija viens no labākajiem, kas man bija bijis. man pat negribējās mājās braukt. neskatoties uz to, ka katru vakaru bija jābojā garastāvoklis un ar kādu jāstrīdās - bija labi. ne jau velti mūsu istabiņa bija iesaukta par dirsēju istabiņu.

koncerti bija daudz, un ļoti nogurdinoši. bet neskatoties uz nogurumu, mūsu istabiņai bija ballītes katru vakaru. un visas bija negulētas naktis.

bija pārāk smieklīgi, kā mēs ar karīnu līdz asarām pārbiedējām mazās meitenes. [sasaucām visas mūsu 1. istabā. kamēr madara ar lauru viss kaut ko stāstīja, saistībā ar tekla hausu, tikmēr es ar karīnu 2. istabā taisījām pretīgas skaņas un spokojāmies. :D TE izlasi par tekla hausu, ko mēs zinājām līdz šim. jaukākais bija tas, ka atbraucot mājās internetā atradām ŠO . un tagad pat man sāk palikt bail. :D

braucot mājās visu laiku rēķināju, vai paspēsim. ceļi bija drausmīgi, visur bija kaut kādas avārijas notikušas, uznāca nenormālākā sniega vētra, un mēs bijām jau sen pārsnieguši braukšanas stundas. neskatoties uz visu to - mēs braucām, un tomēr arī laimīgi nokļuvām mājās 5os no rīta. [bija paredzēts, ka būsim iepriekšējās dienas 9os vakarā].
tā nu aizbrauc mājās, ātri iegāj dušā un gāj uz skolu.

2.

tā diena skolā bija diezgan drausmīga. visi kliedza un skrēja apkārt neko nesaprazdami. un jēga no tās dienas nebija.

vakarā man vajadzēja iet uz ģimnāzijas balli, bet man bija pārāk liels nespēks un es aizmigu.

nogulēju pārāk daudz. neatceros, cik stundas. bet tad, kad piecēlos, bija jau jātaisās uz savas skolas koncertu un balli.

3.
koncerts bija smieklīgs. [ es nezināju pilnīgi neko, ko darīt. dziesmas, kas ar kori bija jādzied, dabūju tikai īsu brīdi pirms koncerta. šoreiz paveicās, ka dziesmas bija vieglas un es normāli māku nolasīt no lapas].

koncerts pagāja ātri un bija jāsākās ballei. bet viņa nesākās vēl ilgu laiku.

pēc kādas stundas gaidīšanas, klases sāka rādīt priekšnesumus. priekšnesumi bija pilnīgi un galīgi debīli. visi. arī mūsu. [tas nekas, ka es biju Bella. :D]

pati balle nebija no tām labākajām. spēlēja oranžās brīvdienas. viss jau būtu labi, man patīk. bet ne ballē. pie tās mūzikas vispār nevar normāli padejot. bet nu jā.

pēc balles arī nebija īpaši jauki. un es neatceros, cikos vispār biju mājās.

4.

nākamajā dienā pēc kmhzv koncerta un balles, bija "cantus" koncerts.

tas bija viss, viss, viss briesmīgākais koncerts, kas mums jeb kad bija bijis. es domāju, ka vainīgais bija 2. rindā sēdošais Andris Ērglis. :D

pēc šī koncerta, man sāka parādīties kaut cik brīvs laiks. varēju neko nedarīt un izbaudīt brīvlaiku.

5.

ziemassvētki. nav nekas, ko teikt. sliktākie ziemassvētki, kādi man līdz šim bijuši. viss.

6.

tomēr ziemassvētkus atlīdzināja jaunais gads. tas bija pārāk labs. galvenokārt jau tāpēc, ka mums ar ievu piepildījās vēlēšanās, kuru bijām gaidījušas visu iepriekšējo gadu.

7.

jauns gads = jauna dzīve? iespējams! atkal jaunas vēlēšanās uz nākamo gadu, un daudzas apņemšanās, kuras pagaidām darbojas.

8.

tas viss bija tā - ātrumā un lielos vilcienos rakstīts. ja tev interesē - man iet labi. pat ļoti.

beidzot esmu sakārtojusi domas, pārdomājusi/izdomājusi/apdomājusi dzīvi un beidzot varu teikt - "esmu laimīga!"

un kā ir ar tevi?

par viņu

viņa dejo, bezmērķīgi un bezrūpīgi.
viņa slīd cauri laikiem, cauri cilvēkiem, cauri vietām.
viņa dejo viena, ik sekundi nomainot tērpu, nomainot masku un seju.
mēs viņu mīlam, un viņa izliekas aizkustināta un saviļņota - tik viegla, tik smalka, apvienojot pasaulīgu spēku. varenos nicinot un vājos uz pjedestāla ceļot.
viņa nealkst pēc miera.
viņai rūp viņa, viņas maska.
viņa nemācās, visu ko viņai nepieciešams zināt - viņa zina.
viņa bez dzīves ir dzīva, izdzīvo.
viņa ir piemērota ikkatram. viņa pazīst visus, tā īsti nepazīdama sevi..
viņa ir ikkatrā no mums un neviens nenojauš par viņas esamību..
nedzenies un nealksti pēc viņas, viņa noklausīsies un bēzrūpīgi aizdejos prom, jo to viņa prot vislabāk.