ikdiena.

kaut arī pēdējā laikā visi domā, un savos blogos raksta, ka blogs neesot domāts tam, lai aprakstītu savu ikdienu - es to darīšu, jo tam nepiekrītu. blogs ir sava veida dienasgrāmata. un dienasgrāmatā pārsvarā raksta par to, kā ir gājis.

ir pienākusi kārtējā nedēļas nogale, kad es atkal sēžu mājās. 90% manu draugu šovakar kaut ko dara. visiem ir lielais partie machen. tikai ne man. man pašlaik vajadzēja svinēt ērikam dz.d., bet nu neko. šoreiz ir attaisnojoši iemesli. un tas ir zobs! smieklīgi? - lasi tālāk.

vienu vakaru man tā vienkārši sāk sāpēt priekšējais zobs. es domāju - pohuj, gan jau pāries. nākamajā rītā pieceļos - sāp vēl jo projām. un daudz, daudz vairāk. augšējā lūpa bišk bija uzpampusi, bet nu neko. eju uz skolu.

sēžu stundās, un nespēju ne par ko citu padomāt, kā tikai par to zobu (saka jau, ka zobu sāpes ir tās viss briesmīgākās). un nepalīdz pat zāles. ar asarām acīs cenšos nosēdēt, bet neizturu. no pēdējās stundas eju prom. visu atlikušo dienu mēģinu izturēt sāpes. nu, neko. vakarā eju gulēt.

nākamajā rītā piecēlos, un sapratu, ka būtu bijis labāk, ja nebūtu piecēlusies.

zoba sāpes bija vienkārši neizturamas. uzreiz saprotu, ka arī īsti neredzu ar labo aci un parunāt arī nevaru. paskatos spogulī - tin din din. augšlūpa un visa sejas labā puse nenormāli uzpampusi. es izskatījos pēc kaut kādas kroples.

labi, pieceļos, sataisos. maucu pie zobārsta. protams, ka bez pieraksta ilgi jāgaida. beidzot tieku iekšā. viņa konstatē, ka man ir no aukstuma iekaisis zoba nervs, vai sakne, un sācis strutot.

izņēma nervu, iztīrīja visu, un izurba zobā caurumu līdz kanālam, lai tur tīrās viss.

izrakstīja zāles, smēri, atbrīvojumu no skolas. un tagad jau ir ievērojami labāk. bet rīt jāiet atkal tīrīt tas kanāls, taisīt tam zobam rengenu, un hvz ko vēl.

vēl mani šīs pēdējās dienās pārņēma domas par manu telefonu. viņam bija uzlikts drošības kods, lai kurš katrs nevar viņu paņemt un darīt to, kas ienāk prātā. beeet, viens mazs pideras vārdā ēriks, paņem viņu - spiež, spiež, spiež, kamēr nobloķē. un spiežot īsto kodu, viņš rāda tikai "koda kļūda". atlikušo dienu visu laiku acu priekšā rādījās tikai un vienīgi "koda kļūda". izmēģinu visu iespējamo, bet nekas neizdodas. iedodu telefonu tētim, un pēc +/- 3 h, mans tētis beidzot viņu atdzīvināja. ja viņam tas nebūtu izdevies, telefons būtu jāsūta činīt uz rīgu. paldies manu "mīļo" brālēn, ērik!

tāaa. ir pagājuši jau 2 gadi, kopš latvijas mūzikas akadēmijā notika latvijas mūzikas skolu koru konkurss. toreiz atbraucām mājās ar zeltu. nu, ir atkal pienācis laiks šim konkursam, bet šoreiz ļoooti šaubos, ka dabūsim kaut ko. pa šiem 2 gadiem, sastāvs ir ļoti, ļoti mainījies. vispār ir palikuši tikai daži cilvēki, kas normāli kaut ko arī var nodziedāt. un man ļoti žēl.

visiem jaunajiem dziedātājiem ir pohuj par to visu. attieksme pilnīgi nekāda. bet viņi nezina to labo sajūtu, kura ir tad, kad tu stāvi uz skatuves, un tev paziņo, ka tavs koris ir labākais latvijā.

bet nu jācer uz to labāko. šovakar mēģinājumā nedziedāju. sēdēju malā un noklausījos visas konkursa dziesmas. klausījos un domāju, ka tik daudzas lietas vēl nav labas, un ir tik ļoooti daudz visādu kļūdu. domāju, ka pa 6dienas un 7dienas mēģinājumiem tomēr nepietiks.

kādreiz, kad no malas klausījos, man (kā arī visiem pārējiem) skrēja cauri tirpiņas un nepārtraukti bija asaras acīs. bet tas bija kādreiz, ne šodien..

unun, man vispār šodien korī bija liela diena. mani, pēc 7 gadu ilgas dziedāšanas tur, uzcēla 2. rindā. es neticēju, grigale neticēja, un pārējais koris bija šokā. :D

kā jau jūs zināt, mani tomēr aizsūtīja tālāk ar manu zpd. it kā jau forši, bet man tikai kaitina tas, ka nevienai skolotājai nav īsti laika, lai to darbu apskatītu, palabotu, un pateiktu, kas nav kārtībā. un vēl kaitinošāk bija tas, ka man to paziņoja dažas stundas pirms darba sūtīšanas prom. pēdējā brīdī tulkoju anotāciju, laboju ievadu utt. vienīgais, ko man pateica bija tas, lai izlaboju, ka tas ir zinātniski pētnieciskais darbs psiholoģijā, nevis mūzikā. bet vispār baigi labi, ka viņu pārlaboja kā psiholoģijas darbu. tas man labi noderēs augstskolā.

runājot par augstskolu. man piedāvāja nākam 5dien neiet aizstāvēt zpd, bet braukt uz "izstādi 2011". es atteicos, jo tā izstāde ir viens liels sūds. tu savācies miljons bukletiņus, un tāpat nezini, kur tālāk mācīties. mājās, internetā vari iegūt to pašu informāciju. un es jau to izdarīju. vienu dienu kādas 3 stundas gāju cauri visām latvijas augstskolām. beigās atradu 12 fakultātes, kuras man interesēja. tagad tikai sīkāk viss jānoskaidro un jāaizbrauc uz atvērto durvju dienām.

vēl - pagājšnedēļ biju uz koncertu "zvaigznes no šova "dziedi ar zvaigzni" tavā pilsētā". daudzi bija baigā sajūsmā par koncertu. es galīgi nē. 1.kārt - visu koncertu man izbojāja priekšā sēdošā psihopāte, kura visu laiku ārdījās ārā no sava krēsla. 2.kārt - 8 gadus pašai mācoties dziedāt, vienmēr dzirdēsi kādas nepilnības un kļūdas citos. es nekad nevaru vienkārši klausīties un izbaudīt. es vienmēr pārāk daudz izanalizēju visu, un man tas ļoti kaitina.

ā, un jā. pēc koncerta vēl gāju uz tumšo un spocīgo mūzikas skolu - činīt elektrību. tā pirms tam (kora mēģinājumā) bija pazudusi, un visiem bijis baigi inčīgi darboties un ģērbties pilnīgā tumsā.

beeeeeeet, rakstot visu šo lielo murgu, sajūta, ka šovakar kaut kas jādara - no manis neatkāpjas.

un tas ir varen sūdīgi!

atttttttttā!

visas rokas gaisā, sakiet - čau!

es ik pa laikam domāju, kā mana dzīve izskatās citu acīs. vai viņi domā, ka man ir viegli? vai arī grūti? vai viņi domā, kāda es būtu, ja kaut kas būtu noticis citādāk? vai viņi domā par to, ko es varētu domāt? varbūt viņus aizrauj mana dzīve, un tie vēlētos tādu pašu arī sev, vai gluži otrādi - nekad mūžā negribētu būt manā vietā?

var domāt un runāt vienalga ko, bet neviens nekad nezinās pilnīgi visu patiesību par mani!

pat ne paši tuvākie draugi, pat ne ģimene.

padomā! tev arī noteikti ir kāda lieta, vai kādas domas, sapņi, vēlēšanās, aizraušanās - vienalga kas, ko nezin pilnīgi neviens. tikai tu pats!

mūsdienās cilvēki viens par otru spriež un izdara secinājumus pārāk ātri. tu redzi tikai personu, vienkāršu cilvēku - neko vairāk, bet uzreiz jau izdari secinājumus, kāds viņš ir, iedomīgs, vai nē, (ne)ietekmīgs, kā mācās, kādu mūziku klausās, utt. mēs to visu jau uzzinam no tā, ko šis cilvēks mums parāda ar savu ārieni.

un tas man galīgi nepatīk. tu redzi šo nepazīstamo cilvēku, izdari savus secinājumus (pieņemsim, ka sliktus), un nemaz necenties tālāk parunāt un iepazīties ar šo cilvēku. bieži vien visi izskatās pa visam citādi.

tie, kurus mēs uzskatām par labiem, patiesībā galīgi tādi nav. un otrādi.

bet kas pēdējā laikā ar mani vispār notiek?

neatceros, kā ir iet uz skolu, kā ir mācīties, un pildīt mājasdarbus. neatceros, kad to pēdējo reizi būtu darījusi. visu laiku atrodās kaut kādi iemesli, kuru dēļ tas nav jādara.

bija auksts, kad nevarēja iet uz skolu (kaut arī man galīgi nelikās auksts)

tad bija murgainākā nedēļa šijā semestrī. ZPD!

mocījos nenormāli ilgi. visu, protams, darīju pašā, pašā pēdējā brīdī. bet izdarīju!

aizstāvēju arī bez problēmām. bija jāsmejas, kā visi bija pārstresojušies. forši, ka man nebija pilnīgi nekāds uztraukums. vienkārši aizgāj un norunāj. skolotājas mani gribēja sūtīt tālāk uz novadu, jo man esot ļoti labs darbs - zinātniskā līmenī. bet neaizsūtīja tikai tāpēc, ka novadā žūrijā nesēž neviens, kas kaut ko saprot par mūziku. stulb!

bet bet bet, tad, kad esi norunājis, ir tiiiiiiik nenormāli laba sajūta. gribi iet, skriet, lekt, jo viss tas murgs ir beidzies!

un man pat šogad nav nekādu eksāmenu, jo es biju ļoti gudra un neizvēlējos ne ģeogrāfiju, ne ekonomiku. ļot skaist!

veeel. tas nekas, ka pašlaik ir aukstākais laiks šajā ziemā. man ir pavasaris. pavasaris galvā.

es neko neuztveru nopietni, un esmu galīgi nojūgusies. vai arī - vienkārši laimīga? ta hvz, bet man patīk. tikai negribu zināt kāda būšu, kad tiešām būs atnācis mūsu ilgi gaidītais pavasaris.

smieklīgi, ka šodien pus stundu pirms eksāmena sākšanās uzzināju, ka man tāds vispār šodien ir! :D nu ko, ātri saģērbjos, satiekos ar lauru (pašu foršāko lauru, kurai patīk spēlēties ar krītu, un cilāt mani), aizejam vēl paēst. ierodamies mūzikas skolā ar pus stundas nokavēšanos, lēnām iedziedamies un izdziedam visu. tad ieejam eksāmenā, un, protams, ka nodziedam labāk par visiem! :D tas kārtējo reizi pierāda to, ka pirms eksāmeniem nevajag gatavoties.

veeel. man ļoti nepatīk pilnmēness. viņš jau trešo vakaru/nakti mani nenormāli uztrauc. :D

es nevaru gulēt vispār nemaz. viņš man visu laiku spīd virsū un hipnotizē mani. un es nevaru tā vienkārši aizvilkt aizkarus, jo mammai redz nav laika aizbraukt līdz rīgai un man viņus nopirkt!

aaaaaaa, vel šodien uzzināju, ka nākamā gada martā braucu uz Čīli. tas esot pilnīgi un galīgi nolemts. un kārtējo reizi Rozīte visu izbojā. mums bija izvēle. mēs varējām braukt uz čikāgu, losandželosu, sanfrancisko, miami, utt. bet nēeeeeeeeee. Rozīte paņem un to visu iemaina pret vienu smirdīgu Čīli. tur nekā nav, tikai daba. būtu kruti, ja nebrauktu uz Čīli. varēt iet uz casino, krutiem klubiem, kurīt zāli (nē), un taisīt ballīti 24/7. :D

tas pagaidām viss. ā, manam blogam ir papildinājumi. vēlviena statistika un dažas no manām mīļākajām bildēm - gar bloga malu!

sargājiet sevi un tiksimies nākošajā raidījumā!

vai arī nē. vienkārši beidziet pukstēt par visu, un izbaudiet ziemu! čauauauaua! (:

bet man ir šī diena, kuru nodzīvot ar prieku bez steigas!

14. februāris - it kā vajadzētu būt baigi īpašai dienai, bet man tā diemžēl bija kā visas pārējās. nezinu, kāpēc. varbūt tāpēc, ka pašai īpaši nepatīk šī diena. kāds sakars vispār Valentīna dienai? diena, kurā pēkšņi visi ir jauki, mīļi, priecīgi, utt. tādiem vajag būt katru dienu! jebkurā dienā, kurā tu vēlies, tu vari izrādīt citiem savu mīlestību, būt laimīgs, nevis tikai kaut kādā vienā noteiktā datumā.

bet vispār es sāku rakstīt blogu, jo man uznāca iedvesma saistībā ar "cantus" braucieniem, un mūzikas skolu, jo pirmīt ar karīnu, madaru un loseni twitterī atcerējāmies visus mūsu pēdējā brauciena jokus.

es gribēj pateikt, ka esmu patiešām neizsakāmi laimīga, ka eju mūzikas skolā un dziedu cantusā. visi tie notikumi, visi draugi, visas sajūtas - neaprakstāmi labas.

domāsi, ka esmu slima, nenormāla, vai vēl sazin kas, bet man patīk visas mūzikas skolas stundas. solfedžo un mūzikas literatūra. (tas nekas, ka es viņas pagājšgad tikai pabeidzu, man viņas jau tagad pietrūkst.)

klavieres, kurās skolotāja liek aizdomāties par vispārīgām un nereālām lietām. viņa liek domāt un just to, kā pirkstu galos ieiet mūzika. kā katra nots aiziet līdz pirksta pašam galam. tu viņu sajūti, un tikai tad to pirkstu uzliec uz taustiņa. un citreiz dienasgrāmatā ieraksta mājasdarbu - "spēlēt tik daudz, tik ilgi, kamēr pirksti paliek nejūtīgi".

solo stundas pie Rozītes. ir reizes, kad es viņas neciešu un raudādama nāku ārā no viņas kabineta. bet ir reizes, kad tur ir tik jauki, ka tu tur sēdi bez vajadzības. vienkārši sēdi, klausies citos, vērtē citus, pati piedziedi klāt, un neej prom.

diriģēšana, kas man tik ļooooti patīk. kādreiz domāju, ka nodiriģēt kādu dziesmu ir pārāk elementāri. bet zini, tā nepavisam nav. bet ir interesanti to iemācīties un diriģēt cantusu.

un, protams, kora stundas. bez viņām mūzikas skola nebūtu nekas. bez viņām, es katru nedēļu nebūtu 3 h izsmējusies līdz asarām, nokaitinājusi abas skolotājas, un izdziedājusies līdz balss aizsmakumam.

es pat neko nesaku par 4h mēģinājumiem 6dienās. kad no 10:00 - 14:00 tu visu laiku stāvi kājās un tikai dziedi. bet man dažreiz to vajag. vajag tā nenormāli izdziedāties.

un, protams, koncertbraucieni. visi vakari/naktis, kad mēs (dirsējistabiņa) neko nedaram. vienkārši norunājam nezin cik stundas, visi nenormāli debīlie joki, par kuriem pašas tik nenormāli pārrēkušās vienmēr ir. un sajūtas koncertos!!!! tu nevari iedomāties, kādas sajūtas ir, kad tu stāvi uz skatuves, vienkārši dziedi tā, kā māki, bet skatītāji aiz laimes raud par to. ceļas kājās, kliedz bravo saucienus, nelaiž prom no skatuves un liek dziedāt vēl, vēl , vēl.

garie pārbraucieni uz citām pilsētām, avārijas, viesnīcas, utt. es varētu par šo tēmu runāt vēl, vēl un vēl, un man neapniktu, un neaptrūktos, ko stāstīt.

tu noteikti domāsi, ka sūds vien ir. bet nēee, nav gan. :D to visu vajag izjust un pārdzīvot pašam.

un tas viss manu dzīvi pavisam noteikti ir darījis labāku. es zinu, ka būtu pavisam cits cilvēks, ja neietu mūzikas skolā. un es varu pateikt jau tagad, ka man mūzikas skola nenormāli pietrūks, un es negribu viņu beigt. tā ir tik pat kā mana otrā māja, un skolotāji ir tik pat kā labākie draugi.

es zinu, ka nesakarīgi, bet man vajadzēja izteikties!

you’re my star, yes you are!

you’re my sunday, make my monday come alive,

just like tuesday you’re a new day, wakes me up, wednesday’s raining, thursday’s yearning, friday nights, then it all ends at the weekend, you’re my star.

you’re my star, yes you are!

viss un nekas

reizēm man patīk vienkārši pasēdēt, paskatīties uz cilvēkiem un padomāt par to, kas notiek viņiem iekšā. par to, kādi viņi ir īstenībā, par to, kādi tie bija, ir, un būs. ne vienmēr vajag atvērt muti, lai saprastu, kāds viņš ir. viņš par sevi jau mazliet pastāsta pēc savas uzvedības un izskata. uz ielas ejot lielākā daļa cilvēku ir "pelēki" , viņus pat īsti nevar ievērot, viņi gandrīz ne ar ko neatšķiras. visi ir noslēgti sevī, savās domās. tāpat arī visur citur. piemēram veikalos. visas pārdevējas vienmēr liekas tik nomāktas un depresīvas. protams, mums labāk patiktu, ja mums vienmēr uzsmaidītu, un pateiktu "paldies" un "lūdzu". bet, tad kāpēc, vienmēr, kad kāds nepazīstams cilvēks tev uzsmaida, mēs domājam, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā? protams, starp visiem ir arī tādi, kas cenšas sevi padarīt par to, kas viņi nav. piemēram, smaidīt, kaut gan viņam tajā brīdī gribas raudāt.

it kā jau katrs spēj sevi pataisīt par to, ko vēlas. bet ne visiem tas ir tik vienkārši. citiem vienkāršāk ir spēlēt teātri uz skatītājiem - cilvēkiem. un tie parasti uzķeras. bet ir arī cilvēki, kas izrādi jau ir redzējuši, un spēj saprast, kurš ir īstais režisors. un tādu ir daudz. žēl, bet patiesībā arī tādi cilvēki ir vajadzīgi. cilvēki fonam.

padomā, vai tu neesi viens no šiem? viens no fona cilvēkiem..