smiley face

zin, cik jocīgi skatīties, kā pamazām pazūd kaut kas no tavas mājas?

tad viena mēbele, tad otra, tad atkal kāds stūris iztukšojās utt.

un tad tu sāc domāt, ka tomēr ir žēl visa tā. visas atmiņas ar bērnību..

un apzinies, ka nekad vairs neko no šī neredzēsi. tāda dīvaina sajūta pārņem tevi.

bet mēbeles nav vienīgais, kas pazūd.

pazūd vēl kas. pazūd vasara!

tik īsā, bet tik sasodīti labā.

kad saule dzeļ pat aiz acu plakstiņiem.kad tā izgaismo krāsas, izbalina apkārtni, viss kļūst par fonu..

tu mosties līdz ar gaismu, laternas nepaspēj iedegties, kad tām jau bija jādziest.saules karstums, dejošanā nogurušas pēdas. slāpes. tu dzer dzīvi kā ūdeni - aizgūtnēm, negausīgi,

lieliem malkiem.

cik tuvu var stāvēt?! cik ātri var dejot?!
un naktis tik gaišas, ka var ieraudzīt otra seju, neieslēdzot gaismu.

tik daudz kā jauna - jaunas domas, jauni

cilvēki, jaunas un neaizmirstamas sajūtas.

bet pašlaik galvenais ir nepazaudēt šo labo sajūtu, bet turpināt dzīvot ar to arī ikdienā.

arī ikdienā ir visvisādas labas lietas. ne tikai vasarā.

vienmēr mēģiniet atrast iespēju, kā ikdienu

vienmēr padarīt mazos svētkos!

un man vēl jo projām ir vaļā.

kāpēc pēc labā pilnīgi vienmēr jābūt sliktajam? pilnīgi vienmēr.

bija labi. vakar.

pašlaik es gribētu izdzēst šodienu. atgriezties vakardienā un sākt to vēlreiz.

šodien nedaru neko, un man tas ļoti patīk. noskatījos trīs filmas pēc kārtas. un zini? nekad nebiju domājusi, ka ir arī tāaadas filmas, pie kurām ES pusi no filmas noraudu..

un, ja domā, ka viss šis blogs ir šausmīgi depresīvs un tādā garā - tu pilnīgi noteikti kļūdies.

un, ja godīgi, man tā īsti nemaz nav, ko rakstīt. es patiešām nezinu, kāpēc vispār sāku te kārtējo reizi kaut ko murgot!

un jā - man tač ir vaļā. ;D

mcfearless

pēdējās 4 dienas neesmu bijusi laukā, un es jūtos drausmīgi. bet, ja būtu gājusi laukā, un ja manā slimajā ausī iepūstu kaut mazākais vējš, es justos vēl drausmīgāk. tā kā - ir labi tā, kā ir.

ar prieku varu paziņot, ka mana slimība iet uz beigām. kakls vairāk nesāp. temperatūra arī nav. tikai auss un galva ik pa laikam vēl iedurās. bet nu jau tikai reizi kādās 5/10 minūtēs,

nevis ik pa 10 sekundēm.

pēdējā laikā es esmu palikusi tiiik šausmīgi izvēlīga. es pati pat vairāk nesaprotu, ko gribu. es savai jaunajai istabai krāsas esmu pārdomājusi vismaz kādas 5 reizes. un vēl šodien, kad ir pienākusi pēdējā diena

, lai pateiktu savu lēmumu, es neesmu droša.

unun, vispār es ātrāk gribu savas "lielās" pārmaiņas. man šeit sen jau viss ir apnicis. es gribu ātrāk kaut ko citu, kaut ko pavisam, pavisam jaunu. tādu, kas izmainītu visu. savā

dāk es šeit nojūgšos.

bet man vajag tikai pacietību. drīz, pavisam drīz es to visu arī sagaidīšu.

tikai - vai tad, kad es sagaidīšu to, ko pašlaik ļoti, ļoti vēlos.. vai tad es to vēl jo projām tik ļoti gribēšu?!

[16:20:04] monta.: mums vienkārši veicas

tieši tā. mums veicas. vienmēr. tikai lasiet šo vārdu "veicas" - pēdiņās.

jo mums salīdzinājumā ar cietiem pilnīgi un galīgi nemaz neveicas.

mēs runājam cik nožēlojami ir citi, kaut gan paskatoties uz sevi - nestāvam jau mēs diži tālāk no šiem "citiem".

aizvakar sēdējām ar ievu.z pie ventas, un sajutāmies, kā rudenī. visapkārt bija jau nokritušas dzeltenas lapas. paskatoties uz augšu - koki bija pa pusei pliki. viss, vasara ir beigusies.

mana viss ideālākā vasara, kāda man jeb kad ir bijusi!

un tad es pēkšņi ierunājos, ka varētu palikt slima..

un, tiešām. atkal pierādījās, ka vārdiem ir sasodīti liels spēks.
nākamajā dienā piecēlos ar drausmīgām sāpēm.

sapūsta auss, saaukstēts kaut kāds 3 zaru nervs un sāpošs kakls. kakls vēl nav nekas, salīdzinājumā ar šīm sapūstajām vietām. tās sāp tā, it kā ar nazi kāds visu laiku durtu pa deniņiem, ausī un galvā. ik pa 10 sekundēm. 3 sekundes dur, tad 10 sekundes nekas, un atkal. un tā visu laiku.

un iedzerot pat visstiprākās pretsāpju zāles, tik un tā visu nakti tikai sēdi gultā ar asarām acīs, jo nekas cits nelīdz.

un tagad es tiik ļoti nožēloju, ka kaut ko tādu pateicu. ir palikušas vēl tikai 7 dienas līdz skolai, bet man vēl bija jāaizbrauc uz rīgu, uz liepāju, un vēl, vēl, vēl...

bet tagad..

tagad es ceru, ka līdz 5 dienai būs daudz maz normāli. nē, IR jābūt normāli. savādāk nevar.

pašlaik man prieks par ievu.z. viņa man spēja uzlabot garastāvokli, un mazu laiciņu pat aizmirst par šīm sāpēm.

nevienam no jums neko tādu nenovēlu. [protams, ar izņēmumiem].

izbaudiet pēdējo vasaras nedēļu! (:

es sāku degradēties

tu teiksi, ka no kļūdām mācās?

nu, zini - tiešām nemācās. vismaz es. un tas man ļoti riebjās.

katru reizi, kad kļūdas atkārtojas - katru reizi sekas ir lielākas. un šoreiz - tiešām lielas.

un vēl viss pārējais, kas bija vēl līdz šim.. un tagad viss kopā - nu, nav labi.

man gribās lamāties. daudz. tāpēc, es beigšu. neko normālu tik un tā nevarēšu pateikt.

stars rain

kāa man patīk zvaigžņu lietus. [vai īstenībā - putekļu lietus]

tik daudz krītošas zvaigznes, tik daudz [pagaidām] nepiepildītas vēlēšanās.

bet, ko gan var gaidīt no tām?! tie jau tikai putekļi.. bet cilvēkiem tas neliedz vērot, sajūsmināties, un vēlēties daudz, daudz vēlēšanās.

arī es šoreiz veselu stundu nogulēju laukā tās vērojot.

un zini? - nenožēloju.

distant lights

vasara.
saule dzeļ pat aiz acu plakstiņiem. izgaismo krāsas, izbalina apkārtni, viss kļūst par fonu. iespēja sajūtu izvirdumam.
naktis, kas vairs nav naktis, nemierīgu sapņu vara. tu mosties līdz ar gaismu, laternas nepaspēj iedegties, kad tām jau jādziest.
negaisa laiks. viss vibrē no enerģijas pārpilnības. ir nepieciešama izlāde, nekontrolēta eksplozija, stihiska, neapzināta kustība. kaislību postošais spēks.
saule karsē, skatieni karsē, mūzikas ritmi kļūst dziļāki, noskaņas - smagnējākas, tumšākas, kā vīraks, dīvaini nomācošs vieglums, viss tik intensīvs un piesātināts.
dzīves pilnasinība. smiekli kļūst skaļāki, sarunas nekautras.
karstums. tu elpo ar pusi jaudas un domā ar pusi jaudas - dienvidus caurspīdīgais miglainums, lietas, cilvēki un notikumi zaudē savu konkrēto apveidu, tie izlieto paši sevi, izdeg un pārvēršas putekļos, ko ar vieglu dvašu var aizpūst prom. tālāk, uz priekšu, līdz nāks rudens un nostaļģija.
gaiss kļūst blīvāks, mēs nostājamies ciešāk viens pie otra. karstums traucē, bet tikai mazliet. naktīs logi paliek atvērti, tie ļauj mums elpot un klausīties naktī. sekot krāsu maiņām debesīs. nakts neticamais zilais tonis iekļūst mūsu istabās, pārklāj mūsu ikdienu.
tu piever acis, jo saule dzeļ.

"paej malā, tu neko nesaproti"

virsraksta tekstu pēdējās dienās no manis var dzirdēt ļoti daudz.

man vienmēr patīk darīt tā, kā domāju ES. un, protams, ka tā, kā domāju ES - tā IR viss pareizāk un labāk.

domā, ka es visu laiku atpūšos un izbaudu vasaru? nebūt ne.

nesu 30 kg smagus maisus uz 5. stāvu ar kaut kādu nolādētu ģipša apmetumu.

katru dienu esmu tik balta kā krīts

.

esmu sagriezusi kājas un rokas ar kaut kādām vecām flīžu malām,veciem radiatoriem, un vēl visādiem sūdiem.

un tā tālāk un vēl jo projām.

bildēs var nedaudz redzēt, kā tas viss izskatās. bet dzīvē izskatās vēl uz pusi trakāk. ununun, bildes nav labas, jo ar putekļiem bija noputējis fotoaparāta ekrāns. ;DD

un vēl kas - man blogā nav pareizs laiks. un es bez ievas nemāku uzlikt atpakaļ pareizu. ;D

tātad pulkstens - 0:16