kaut varētu vienmēr tā stāvēt, starp mirkli un mūžību

nepiepildīti sapņi, muļķīgas kļūdas,cerības, vai nožēla.
varbūt vajag vienreiz mūžā ļauties neprātam un saukt visneticamāko sapni par īstenību. varbūt vajag ļaut, lai kāds kaut reizi žēlo un sāpina tik ļoti,
lai saprastu, ko īsti nozīmē lidot un krist.

take me down to the paradise city

mazs cilvēks griežas laikā un savu simtgades lomu izspēlē.
to pašu – nelabojamo.
tu dejo sev un griezies līdzi kaislībai, domādams, ka laiks griežas ar tevi, bet tā jau nenotiek.
citu dienu mani nepazīsti. maza cilvēka spēcīgais prāts, tu pieļauj tās pašas kļūdas.
tu mani klusi vēro, es tik pat klusi – tevi.
tavs klusums kliedz.
mans arī, bet neviens no tiem nav tik drošs, lai pateiktu, ka rīt būs savādāk.
arī rīt tu klusi kliegsi un tomēr mani neatpazīsi, tā tava galvenā loma. un mana arī...