DOICHLAND.

es solīju, ka kaut ko ierakstīšu, kad atbraukšu. ļoti negribas, bet solījumi laikam jāpilda.
es apsolījos ievai, ka vācijā rakstīšu dienasgrāmatu katru dienu, bet nezināmu apsvērumu dēļ [ok, zināmu apsvērumu dēļ - es esmu pārāk slinka, lai katru vakaru kaut ko rakstītu] man ir pierakstītas tikai 2 dienas. pirmā un pēdējā. pārējās dienas, pēc ievas domām, esot nodzertas un tur neesot bijis,ko rakstīt.
1 diena.
1.decembra vakarā visi sapulcējās, sakrāmē mantas [mēs braucām ar autobusu], nodziedam mūsu dziesmu uz atvadām un braucam. izbraucām tieši 00:00
un sākas 2. decembris.
autobusā uzreiz sākām dziedāt "daudz baltu dieniņu" [tā ir tāda dziesma, ko dzied, kad ir dzimšanas diena kādam], jo vienai no sīkajām bija dzimšanas diena.
ok, pēc tam kaut ko parunājam, un man vēl bija prieks ieiet dr.lv un skypā pēdējo reizi. ieva vēl atsūtīja sms, kad man atkal viss sāka besīt un es jau gribēju atpakaļ. ;//// tad, kad bijām izbraukuši no LV man nekas cits neatlika, kā atvadīties no visiem uz 2 nedēļām un iet gulēt.
starpcitu autobusa ejā ir baigi ērti gulēt [tādas priekšrocības, kā gulēt ejā ir tikai vecajiem koristiem, proti man ;DD]
piecēlos no rīta, kad bijām jau smirdīgajā polijā. visa nākamā diena pagāja šādi - paguļu, pačurāju, uzēdu, paguļu, pačurāju, uzēdu utt. ;D
Pa dienu atkal visi izbesījās, un nevarēju izturēt sīkās, kas visu laiku kaut ko bļāva. mēs no aizmugures gribējām mest viņām ar ķiplokiem [jā mums bija ķiploki], bet tad izdomājām, ka pēc tam sūdīgi būs arī mums, jo tad smirdēs viss autobuss.
rezultātā uzgriezu savu mūziku tik skaļi, ka man likās, ka bungādiņas pārplīsīs un gāju gulēt. - vismaz nedzirdēju vairāk tās spalgi pretīgās balstiņas.
vakarā iebraucam mūsu "viesnīcā" - motelī. ;DD
kamēr gaidam, kad varēsim iet iekšā, iepazīstam šī moteļa iedzīvotājus. proti, kaut kādi nenormālākie poļu urloni. viņi iznāk ārā no "viesnīcas" , notupjās gopā ar savām superforšajām treniņbiksēm un dzer kaut ko nenosakāmu, un visu laiku nenormāli lūr uz mums.
ok, beidzot varam iet iekšā. dabūjām nummuriņus. mums bija nummurs 22., ko ļoooti ilgi meklējām, jo uz durvīm nebija nummuri. beidzot loģiski izdomājot to atradām. ieejot iekšā bija jāsāk stipri smieties. tur bija kaut kāds krievu + poļu sakrustojums interjers, un 10x10 cm TV, kurš pats maina visu laiku skaļumu. ;DDD
vēlāk jāiet vakariņas. mums atnes kaut kādu kartupeļu biezputru ar kotleti. Sk. Rozīte vēl pasaka : "ja neapēdīs, būs jāmaksā 5 eiro. [nezinu kādā sakarā]
Mēs ar amandu nevarējām apēst to kotleti, jo viņa bija samērā pretīga. un nejau nu mēs maksāsim vēl par viņu. mēs, nevienam neredzot, ieliekam kotleti salvetē, un laimīgas ejam prom. rozīte vēl nopriecājās, ka visiem tukši šķivji. ;DD
pa ceļam atrodam miseni, un atvadamies no kotletes. ;DDD
vēlāk ieejam dušās un "pastaigājamies" [tam kam vajadzēs saprast - sapratīs]. tad paskatamies foršo tv un ejam gulēt.
nākamajā dienā atkal braucam visu laiku un vakarā ir pirmais koncerts.


tas bija par brauciena sākumu. bišķiņ vēlāk būs brauciena beigas. ;DDD
čauauauau.