pēdējais pirmais

tieši tā. pēdējais pirmais. tāds man šogad bija mūzikas skolā. pirms viņa es biju priecīga un domāju, ka beidzot esmu tur sagaidījusi pēdējo pirmo. bet, kad sēdēju zālē un klausījos Rozītes ikgadējo runu, man palika žēl. ļoti žēl. es sapratu, ka galīgi negribu pamest to skolu. man tur patīk. viss piesaista, un jau tikai iedomājoties, ka sēdēju tur pēdējo reizi... es nezinu. atkal sāku domāt par to, vai saistīt savu nākotni ar mūziku, vai nē. patīk, un nevarētu teikt, ka nepadodas.. un šis gads domāju, ka būs labs. man atkal gribas gan klavieres, gan diriģēšanu. un par solo dziedāšanu arī nesūdzēšos. es nezinu, kas ar mani vispār notiek. ;D
par skolu.

pirmspēdējais pirmais. un par to arī aizdomājos. it īpaši ievas b. dēļ. viņa man visu laiku

atgādināja par to. tad, kad 12ie veda laukā 1os, viņa teica, ka nākamgad mēs būsim 12to vietā un stāvēsim tur pēdējo reizi. tad, kad pēc svinīgā bija jāiet uz baznīcu, viņa mani tur aizvilka man

pašai negribot un atkal atgādināja, ka nākamgad taču būs patipati pēdējā reize, kad mēs tur

būsim 1. septembrī, utt.

un ejot uz skolu domāju, ka būs jauki atkal satikt visus, bet kad +/- pus stundu nosēdēju klasē pilnīgi mainīju savas domas. žēl, ka tā..

un par manu dzimšanas dienu, kas ir pēc divām dienām - izskatās, ka tā būs varen nožēlojama. ko es darīšu? - neko. sagaidīšu, pavadīšu un aizvadīšu mājās guļot un pie datora..