turies pie tā, kas turās pie tevis

tik daudz ko teikt, bet, kad iesāk rakstīt - atkal neko normālu beigās nevar pateikt..

kā jau katru gadu - "cantus" pirms ziemassvētkiem brauc uz vāciju, z-sv. koncertu turnejā. un kā jau katru gadu, man ir abās skolās jābūt izliktām atzīmēm 2x ātrāk nekā visiem pārējiem. un tas galīgi nav jauki. man kaitina iet visu laiku pie visām skolotājām un uzprasīties kādu kontroldarbiņu uzrakstīt, lai sanāk atzīme. un man negribas vispār braukt. negribas 2 nedēļas pavadīt kopā ar tādiem cilvēkiem, ko neieredzu. bet man nav izvēles!

pēdējā laikā ar mani notiek tikai un vienīgi labas lietas. tik labas, ka es slikto vispār neredzēju. nepārtraukti bija labs garastāvoklis. bet, acīmredzot, tas viss negatīvais nebija nekur tālu aizgājis. tas visu šo laiku bija krājies pie manis, kas man atkal šovakar nedaudz iznāca laukā. nācu mājās no mūzikas skolas ar asarainām acīm. lai kā es to negribētu atzīt, bet tomēr ir viens cilvēks, kurš mani vēl joprojām spēj novest līdz asarām.

visi ir apsēsti ar sniegu. šodien visur, kur ej, visi ar ko runā - saka, cik jauks sniegs.

es nezinu, es viņu šogad kaut kā galīgi negaidīju. patīk jau man viņš, bet es viņu gribēju nedaudz vēlāk.

nezinu, kas ar mani notiek, bet man jau kādas pēdējās 2/3 nedēļas moka bezmiegs. it kā nāk miegs, bet aizmigt nevar. katru nakti guļu 3/4 stundas. ja esmu nogulējusi 5, tad tas jau ir daudz. es aizmiegu tikai ap 2iem/3iem, un ceļos jau 6os. un tas ir dīvaini. es ceru, ka man ceļā uz Vāciju nāks miegs. vienīgais labums braucot uz turieni ir tas, ka pa ceļam var bišk vairāk pagulēt. veselu diennakti. bet nu, jāmēģina būs šovakar ieiet nedaudz ātrāk, jo rīt jau sākas 1. mūzikas skolas eksāmens, un man nenāktu par ļaunu izgulēties.

arlabunakti!