visas rokas gaisā, sakiet - čau!

es ik pa laikam domāju, kā mana dzīve izskatās citu acīs. vai viņi domā, ka man ir viegli? vai arī grūti? vai viņi domā, kāda es būtu, ja kaut kas būtu noticis citādāk? vai viņi domā par to, ko es varētu domāt? varbūt viņus aizrauj mana dzīve, un tie vēlētos tādu pašu arī sev, vai gluži otrādi - nekad mūžā negribētu būt manā vietā?

var domāt un runāt vienalga ko, bet neviens nekad nezinās pilnīgi visu patiesību par mani!

pat ne paši tuvākie draugi, pat ne ģimene.

padomā! tev arī noteikti ir kāda lieta, vai kādas domas, sapņi, vēlēšanās, aizraušanās - vienalga kas, ko nezin pilnīgi neviens. tikai tu pats!

mūsdienās cilvēki viens par otru spriež un izdara secinājumus pārāk ātri. tu redzi tikai personu, vienkāršu cilvēku - neko vairāk, bet uzreiz jau izdari secinājumus, kāds viņš ir, iedomīgs, vai nē, (ne)ietekmīgs, kā mācās, kādu mūziku klausās, utt. mēs to visu jau uzzinam no tā, ko šis cilvēks mums parāda ar savu ārieni.

un tas man galīgi nepatīk. tu redzi šo nepazīstamo cilvēku, izdari savus secinājumus (pieņemsim, ka sliktus), un nemaz necenties tālāk parunāt un iepazīties ar šo cilvēku. bieži vien visi izskatās pa visam citādi.

tie, kurus mēs uzskatām par labiem, patiesībā galīgi tādi nav. un otrādi.

bet kas pēdējā laikā ar mani vispār notiek?

neatceros, kā ir iet uz skolu, kā ir mācīties, un pildīt mājasdarbus. neatceros, kad to pēdējo reizi būtu darījusi. visu laiku atrodās kaut kādi iemesli, kuru dēļ tas nav jādara.

bija auksts, kad nevarēja iet uz skolu (kaut arī man galīgi nelikās auksts)

tad bija murgainākā nedēļa šijā semestrī. ZPD!

mocījos nenormāli ilgi. visu, protams, darīju pašā, pašā pēdējā brīdī. bet izdarīju!

aizstāvēju arī bez problēmām. bija jāsmejas, kā visi bija pārstresojušies. forši, ka man nebija pilnīgi nekāds uztraukums. vienkārši aizgāj un norunāj. skolotājas mani gribēja sūtīt tālāk uz novadu, jo man esot ļoti labs darbs - zinātniskā līmenī. bet neaizsūtīja tikai tāpēc, ka novadā žūrijā nesēž neviens, kas kaut ko saprot par mūziku. stulb!

bet bet bet, tad, kad esi norunājis, ir tiiiiiiik nenormāli laba sajūta. gribi iet, skriet, lekt, jo viss tas murgs ir beidzies!

un man pat šogad nav nekādu eksāmenu, jo es biju ļoti gudra un neizvēlējos ne ģeogrāfiju, ne ekonomiku. ļot skaist!

veeel. tas nekas, ka pašlaik ir aukstākais laiks šajā ziemā. man ir pavasaris. pavasaris galvā.

es neko neuztveru nopietni, un esmu galīgi nojūgusies. vai arī - vienkārši laimīga? ta hvz, bet man patīk. tikai negribu zināt kāda būšu, kad tiešām būs atnācis mūsu ilgi gaidītais pavasaris.

smieklīgi, ka šodien pus stundu pirms eksāmena sākšanās uzzināju, ka man tāds vispār šodien ir! :D nu ko, ātri saģērbjos, satiekos ar lauru (pašu foršāko lauru, kurai patīk spēlēties ar krītu, un cilāt mani), aizejam vēl paēst. ierodamies mūzikas skolā ar pus stundas nokavēšanos, lēnām iedziedamies un izdziedam visu. tad ieejam eksāmenā, un, protams, ka nodziedam labāk par visiem! :D tas kārtējo reizi pierāda to, ka pirms eksāmeniem nevajag gatavoties.

veeel. man ļoti nepatīk pilnmēness. viņš jau trešo vakaru/nakti mani nenormāli uztrauc. :D

es nevaru gulēt vispār nemaz. viņš man visu laiku spīd virsū un hipnotizē mani. un es nevaru tā vienkārši aizvilkt aizkarus, jo mammai redz nav laika aizbraukt līdz rīgai un man viņus nopirkt!

aaaaaaa, vel šodien uzzināju, ka nākamā gada martā braucu uz Čīli. tas esot pilnīgi un galīgi nolemts. un kārtējo reizi Rozīte visu izbojā. mums bija izvēle. mēs varējām braukt uz čikāgu, losandželosu, sanfrancisko, miami, utt. bet nēeeeeeeeee. Rozīte paņem un to visu iemaina pret vienu smirdīgu Čīli. tur nekā nav, tikai daba. būtu kruti, ja nebrauktu uz Čīli. varēt iet uz casino, krutiem klubiem, kurīt zāli (nē), un taisīt ballīti 24/7. :D

tas pagaidām viss. ā, manam blogam ir papildinājumi. vēlviena statistika un dažas no manām mīļākajām bildēm - gar bloga malu!

sargājiet sevi un tiksimies nākošajā raidījumā!

vai arī nē. vienkārši beidziet pukstēt par visu, un izbaudiet ziemu! čauauauaua! (: