viss un nekas

reizēm man patīk vienkārši pasēdēt, paskatīties uz cilvēkiem un padomāt par to, kas notiek viņiem iekšā. par to, kādi viņi ir īstenībā, par to, kādi tie bija, ir, un būs. ne vienmēr vajag atvērt muti, lai saprastu, kāds viņš ir. viņš par sevi jau mazliet pastāsta pēc savas uzvedības un izskata. uz ielas ejot lielākā daļa cilvēku ir "pelēki" , viņus pat īsti nevar ievērot, viņi gandrīz ne ar ko neatšķiras. visi ir noslēgti sevī, savās domās. tāpat arī visur citur. piemēram veikalos. visas pārdevējas vienmēr liekas tik nomāktas un depresīvas. protams, mums labāk patiktu, ja mums vienmēr uzsmaidītu, un pateiktu "paldies" un "lūdzu". bet, tad kāpēc, vienmēr, kad kāds nepazīstams cilvēks tev uzsmaida, mēs domājam, ka ar viņu kaut kas nav kārtībā? protams, starp visiem ir arī tādi, kas cenšas sevi padarīt par to, kas viņi nav. piemēram, smaidīt, kaut gan viņam tajā brīdī gribas raudāt.

it kā jau katrs spēj sevi pataisīt par to, ko vēlas. bet ne visiem tas ir tik vienkārši. citiem vienkāršāk ir spēlēt teātri uz skatītājiem - cilvēkiem. un tie parasti uzķeras. bet ir arī cilvēki, kas izrādi jau ir redzējuši, un spēj saprast, kurš ir īstais režisors. un tādu ir daudz. žēl, bet patiesībā arī tādi cilvēki ir vajadzīgi. cilvēki fonam.

padomā, vai tu neesi viens no šiem? viens no fona cilvēkiem..