paliec un neaizej

" kā man izdziedāt savu dzīvi, balto mūžu kā izdziedāt?

es zinu, ja atnāks bēda, tad dziesma stāvēs man klāt.

kā man izdziedāt savus mīļos, savu tautu kā izdziedāt?

es zinu, ja atnāks dziesma, tad es tai stāvēšu klāt.

paliec, neaizej dziesma, neatstāj mani vienu,

paliec pie manis naktī, paliec pie manis dienu.

neaizej, dziesma paliec! "

un tā tās dienas paiet.. tā tās dienas paiet, un tā ir pienācis laiks, kad esmu pabeigusi mūzikas skolu. skolu, kas man bija kā mājas, skolu, kas vienmēr paliks atmiņā..

mūzikas baudītājs ir kā zivs, kas norij āķi. ja tu esi uzķēries, tev nekas cits neatliek, kā iet līdz ga

lam. es domāju, ka es pilnīgi noteikti esmu uzķērusies. jauši vai nejauši, bet neliels posms no manas dzīves ir bijis saistīts ar mūzikas skolu, un noteikti mana dzīve vēl turpmāk būs ļoti daudz saistīta ar mūziku.

pašlaik varu pateikt to, ka esmu tikai uzvarētāja, jo vispirms, esmu uzvarējusi pati sevi!

esmu uzvarējusi sevi, un atteikusies no brīvajām sestdienām un svētdienām, esmu atteikusies no vasaras brīvlaikiem, no pabūšanas kopā ar draugiem, utt. esmu gājusi prom no skolas, lai paspētu atnākt mājās, un izmācīties to, kas bijis uzdots uz mūzikas skolu.

atceros pašu sākumu - gāju uz mūzikas skolu, jo ļoti, ļoti vēlējos spēlēt flautu. aizgāju pie sk. Rozītes, nodziedāju divas dziesmas, un viņa man bez prasīšanas

vienkārši pateica - " tev laba balss, tu nāksi pie manis kora klasē, mācīties dziedāt!" es mājās ļoti raudāju, es gribēju spēlēt flautu. es raudāju arī turpmāk pārējos gadus, jo nebiju pieradusi pie Rozītes, nebiju pieradusi, ka kāds uz mani v

isu laiku kliedz. biju maza, klusa meitenīte, kas nevienam nevarēja pateikt it nevienu vārdu. 4. klasē man bija "sabrukšanas posms". man bija apriebies dziedāt, es visu laiku bastoju, un gribēju stāties laukā. mamma man to arī ļāva. bet pasēžot pie klavierēm un apdomājoties, es sapratu, ka tomēr nespēju aiziet no tās skolas.

gadiem ejot, sapratu, cik tomēr esmu laimīga, ka mācos mūzikas skolā. es sāku iemīlēt mūziku, man sāka patikt mana balss, sāku vairāk interesēties par pašu mūziku, un vairāk attīstīju savu balsi. žēl, ka man tā īsti mana balss ieskanējās tikai pēdējā gadā (vismaz man tā liekas). atļāvos kādam arī kaut ko pateikt pretī, tāpēc vairāk nebija tā, ka katru stundu pie Rozītes raudāju, kaut gan atzīstu - raudāju arī vairākas reizes pat vēl šogad. pēdējos gados ejot uz mūzikas skolu jutos tā, it kā ietu uz otrajām mājām. tur vienmēr bija mājīgi un labi - telpas tīras, grīdas spoži spīdēja (pateicoties tam, ka mums bija likums, ka jābūt maiņas apaviem - čībām), siltas krāsnis, un pats galvenais - skolotājas, kuras vienmēr bija tik laipnas, jaukas, pretimnākošas. ar viņām vienmēr visu varēja sarunāt, viņas vienmēr deva īstos padomus, kā labāk iemācīties, viņām varēja uzticēties un runāt tā, it kā viņas būtu tavas draudzenes. ir prieks iet uz stundu, ja tu sasveicinies ar "čau" un " attā " , un pa vidam vēl jauki parunā un pajoko.

pateicoties mūzikas skolai esmu ieguvusi neaprakstāmi labus draugus. mums vienmēr būs kopīga interese - mūzika. ja nekas cits, tad vismaz mūzika būs tā, kas mūs vienmēr turēs kopā. un par to man ir šausmīgi liels prieks.

pateicoties mūzikas skolai, es esmu apceļojusi ļoti daudz zemes, gandrīz par velti. man ir bijuši 17 koncertbraucieni, un visi ir bijuši varen interesanti. (gan labā, gan sliktā nozīmē)

ir arī viena ļoooti slikta lieta - pateicoties mūzikas skolai, Rozītei - esmu pilnīgi un galīgi, neatgriezeniski sabojājusi savu balsi - balssaites. esmu braukusi pie vairākiem ārstiem, pārcietusi balss lūzumu (jā, meitenēm arī tāds ir), un tagad esmu ar tādu balsi kāda tā ir - aizsmakusi, kas vienmēr krīt ciet.

šādi es varētu tupināt vēl ilgi. varētu katru vakaru jums 2 stundas stāstīt viss kaut ko par mūzikas skolu, un zinu, ka man neapniktu.

mācoties mūzikas skolā es neiemācījos ne tikai mūziku. es mācījos arī dzīvi. mācījos plānot laiku, mācījos, kas pie pienākums, mācījos izvērtēt svarīgāko, utt. mācījos to, cik mūzika ir skaista. mācījos saprast, ka ikvienā notī mīt cerība, ikvienā mūzikas frāzē - izdziedināšana, ikvienā dziesmā - prieks. saprast to, ka mūzika - tā ir pasaulē augstākā māksla, ko mums nespēs atņemt pilnīgi neviens.

pa dzīves raibajām notīm es skanīgi iešu, pa dzidro oktāvu kalniem augšā un lejā. tā melodija ko dziedāšu.. kas to ir devis? tu, mīļā mūzika skola! un tā ir dziesma, kas paliek! paliek vēl ilgi, ilgi aiz tevis!