pārmaiņas

visu laiku nepārtraukti domāju, cik ļoti vēlos nākamo gadu. es būšu pilsētā, kurā ir miljons iespējas, mācīšos to, ko es gribu un to, kas man patīk, nevis kaut kādas ķīmijas, fizikas, matemātikas. dzīvošu ar ko es gribu un kā es gribu, neviens mani neierobežos, utt.

bet tad sāku domāt par visām lietām, kas man būs jāpamet.

man būs milzīga atbildība un jābūt pilnībā patstāvīgai. viss būs jādara pašai. skolā man neviens neskries pakaļ, tur viss būs otrādi. un divreiz sarežģītāk, lai arī ko es mācītos. tur nebūs tā - "ai, gribu gulēt, pohuj, jāiet prom no pēdējām divām".

man būs jāpamet mana mīļā kuldīga, mana mīļā māja. šī ir mana vismīļākā vieta pasaulē, man te viss ir tik pierasts, tik pazīstams, te tomēr ir tik ļoti labi. cilvēki pārsvarā pazīstami. tur, dien dienā saskaries ar jaunām vietām, jaunām sejām, esi mazs un nepasargāts.

savu mammu es redzēšu labi ja vienu vai divas reizes nedēļā - turpmāk tā visu dzīvi. tagad studēšu, pēc tam mācīšos, bet viņa paliks te. nebūs vairs tā, ka viņa no rītiem, kad piecelšos, būs jau man uztaisījusi brokastīs tieši to, kas man vislabāk garšo, palīdzēs jeb ko, jeb kurā laikā, pasargās mani, lutinās, domās tikai par to, lai man ir labi. viņa ir mans svarīgākais cilvēks pasaulē, un tikai doma, ka turpmāk redzēšu viņu tik reti, liek asarām skriet acīs.

vēl viena lieta - mūzikas skola, un cantus. varu saukt viņu par otrajām mājām. skolotājas tik laipnas un atsaucīgas, visas atmiņas tikai pozitīvas. man vairs nebūs cantus braucieni, kuri visam pāri tomēr bija tik vaaajprātīgi labi. viss redzētais un piedzīvotais bija tik lielisks. nebūs vairāk tā sajūta pirms koncertiem, kad jāģērbj tautas tērps, jāpin bizes, jāiedziedas. koncertos tā lieliskā sajūta dziedāt, pašai klausīties un priecāties par skanējumu. uzņemt no publikas tās pozitīvās emocijas, kad viņi mums prasa dziedāt vēl un vēl, nelaiž prom no skatuves un nemitīgi sauc - bravo!

man nebūs manas meitenes. meitenes, ar kurām ir piedzīvoti tik ļoti daudz un traki piedzīvojumi. kuras vienmēr mani uzklausa, uzticās, ir gatavas uz tik ļoti trakiem piedzīvojumiem, ko citi pat nevar iedomāties..

domājot par visu šo, sāku uzdot sev jautājumu, vai tiešām es tik ļoti gribu to nākamo gadu? paldies, bet tagad varu pilnīgi noteikti atbildēt - nē!