smiley face

zin, cik jocīgi skatīties, kā pamazām pazūd kaut kas no tavas mājas?

tad viena mēbele, tad otra, tad atkal kāds stūris iztukšojās utt.

un tad tu sāc domāt, ka tomēr ir žēl visa tā. visas atmiņas ar bērnību..

un apzinies, ka nekad vairs neko no šī neredzēsi. tāda dīvaina sajūta pārņem tevi.

bet mēbeles nav vienīgais, kas pazūd.

pazūd vēl kas. pazūd vasara!

tik īsā, bet tik sasodīti labā.

kad saule dzeļ pat aiz acu plakstiņiem.kad tā izgaismo krāsas, izbalina apkārtni, viss kļūst par fonu..

tu mosties līdz ar gaismu, laternas nepaspēj iedegties, kad tām jau bija jādziest.saules karstums, dejošanā nogurušas pēdas. slāpes. tu dzer dzīvi kā ūdeni - aizgūtnēm, negausīgi,

lieliem malkiem.

cik tuvu var stāvēt?! cik ātri var dejot?!
un naktis tik gaišas, ka var ieraudzīt otra seju, neieslēdzot gaismu.

tik daudz kā jauna - jaunas domas, jauni

cilvēki, jaunas un neaizmirstamas sajūtas.

bet pašlaik galvenais ir nepazaudēt šo labo sajūtu, bet turpināt dzīvot ar to arī ikdienā.

arī ikdienā ir visvisādas labas lietas. ne tikai vasarā.

vienmēr mēģiniet atrast iespēju, kā ikdienu

vienmēr padarīt mazos svētkos!