bet vispār es sāku rakstīt blogu, jo man uznāca iedvesma saistībā ar "cantus" braucieniem, un mūzikas skolu, jo pirmīt ar karīnu, madaru un loseni twitterī atcerējāmies visus mūsu pēdējā brauciena jokus.
es gribēj pateikt, ka esmu patiešām neizsakāmi laimīga, ka eju mūzikas skolā un dziedu cantusā. visi tie notikumi, visi draugi, visas sajūtas - neaprakstāmi labas.
domāsi, ka esmu slima, nenormāla, vai vēl sazin kas, bet man patīk visas mūzikas skolas stundas. solfedžo un mūzikas literatūra. (tas nekas, ka es viņas pagājšgad tikai pabeidzu, man viņas jau tagad pietrūkst.)
klavieres, kurās skolotāja liek aizdomāties par vispārīgām un nereālām lietām. viņa liek domāt un just to, kā pirkstu galos ieiet mūzika. kā katra nots aiziet līdz pirksta pašam galam. tu viņu sajūti, un tikai tad to pirkstu uzliec uz taustiņa. un citreiz dienasgrāmatā ieraksta mājasdarbu - "spēlēt tik daudz, tik ilgi, kamēr pirksti paliek nejūtīgi".
solo stundas pie Rozītes. ir reizes, kad es viņas neciešu un raudādama nāku ārā no viņas kabineta. bet ir reizes, kad tur ir tik jauki, ka tu tur sēdi bez vajadzības. vienkārši sēdi, klausies citos, vērtē citus, pati piedziedi klāt, un neej prom.
diriģēšana, kas man tik ļooooti patīk. kādreiz domāju, ka nodiriģēt kādu dziesmu ir pārāk elementāri. bet zini, tā nepavisam nav. bet ir interesanti to iemācīties un diriģēt cantusu.
un, protams, kora stundas. bez viņām mūzikas skola nebūtu nekas. bez viņām, es katru nedēļu nebūtu 3 h izsmējusies līdz asarām, nokaitinājusi abas skolotājas, un izdziedājusies līdz balss aizsmakumam.
es pat neko nesaku par 4h mēģinājumiem 6dienās. kad no 10:00 - 14:00 tu visu laiku stāvi kājās un tikai dziedi. bet man dažreiz to vajag. vajag tā nenormāli izdziedāties.
un, protams, koncertbraucieni. visi vakari/naktis, kad mēs (dirsējistabiņa) neko nedaram. vienkārši norunājam nezin cik stundas, visi nenormāli debīlie joki, par kuriem pašas tik nenormāli pārrēkušās vienmēr ir. un sajūtas koncertos!!!! tu nevari iedomāties, kādas sajūtas ir, kad tu stāvi uz skatuves, vienkārši dziedi tā, kā māki, bet skatītāji aiz laimes raud par to. ceļas kājās, kliedz bravo saucienus, nelaiž prom no skatuves un liek dziedāt vēl, vēl , vēl.
garie pārbraucieni uz citām pilsētām, avārijas, viesnīcas, utt. es varētu par šo tēmu runāt vēl, vēl un vēl, un man neapniktu, un neaptrūktos, ko stāstīt.
tu noteikti domāsi, ka sūds vien ir. bet nēee, nav gan. :D to visu vajag izjust un pārdzīvot pašam.
un tas viss manu dzīvi pavisam noteikti ir darījis labāku. es zinu, ka būtu pavisam cits cilvēks, ja neietu mūzikas skolā. un es varu pateikt jau tagad, ka man mūzikas skola nenormāli pietrūks, un es negribu viņu beigt. tā ir tik pat kā mana otrā māja, un skolotāji ir tik pat kā labākie draugi.
es zinu, ka nesakarīgi, bet man vajadzēja izteikties!
dēļ tevis man arī paliek žēl.. ja Vācijas brauciens nebija pēdējais, tad Francijas tāds būs.. jāizklaidējas, jāizsmejas, jādara nekas tā kārtīgi! un.. ja nebūtu mūzikas skola es tevi pat nepazīstu, iespējams :))))
AtbildētDzēstAhhh, tiešām, Francija jāizbauda, un KĀRTĪGI! Vēl labāk, kā Ķīna.
AtbildētDzēstIedomājieties? Mēs tā nebrauktu uz ārzemēm, vismaz 2reizes gadā, ja nebūtu Cantus. Lai arī kādi būtu mīnusi, negācijas, vienmēr paliks tikai labās atmiņas!
Ja tā padomā, es pat īsti nezinu kā izturēšu pirmos gadus pēc Cantus pamešanas. Cantus tomēr, jāatdzīst, šobrīd ir daļa no mūsu dzīves, ikdienas un mums būs no tā jāšķiras.
Vļēēēē, cik skumīgi palika:D Bet nekas, tādēļ, jābauda:)
man arī tā traki skumīgi palika. bet tik forši uzrakstīts- nekas melots, patiesi un vienkārši. Un par mūziku pirkstu galos. es laikam uz klasvierēm iešu ar prieku tagad visu uztverot šādi. :)
AtbildētDzēstvarbūt nākamajā braucienā būs savādāka attieksme pret visu notiekošo- labo slikto vai vienkārši neitrālo. vakar es visu atcerejos kā bija un man palika tik forši. tekla hausā. Mūsu istabiņa jau kuro gadu, bāc, man tiešām būus grūti no visa šī sķirties. traki, kādreiz vairs nebūs mūsu dirsējistabiņas telpas un kādrez mēs tur būsim pēdējo reizi. wow, labi, tagad man tā stūlbi palika. BET, jābauda tas viss kamēr vēl ir, sooo. nākamajā braucienāaaa, sapratāt mani? :D
Losene. :)
vispār man parasti nepatīk lasīt tavus garos un dziļdomīgos tekstus, jo parasti viņi uzdzen nelielu depresiju, bet šis bija citādāks. lasīju pilnīgi ar smaidu un priekš manis tas ir ļoti daudz. tagad, kad vairs nedziedu cantusā, atceroties visu, kas ir bijis, priecājos, lai gan tad es nespēju novērtēt, kas man dots. tīīīk ļoti gribētos aizbraukt vēl pēdējā braucienā, pēdējoreiz izbaudīt to visu ar tieši tādu domu, ka šis ir viss, pēdējais. vispār es no kora aizgāju tā strauji un pati nemaz nesapratu, ka tas bija mans pēdējais brauciens. ziemās uznāk kaut kāds dīvains satraukums, šķiet, ka jāsāk kravāt koferi, jo tā jau nav ziema, ja neesi bijis vācijā. vispār baigi super, ka jūs visas spējat laicīgi novērtēt to, cik cantus ir foršs, man, diemžēl, tāda apziņa iestājas tikai tagad.
AtbildētDzēstRudzīt - nu, es ļoti ceru, ka tev arī Francijas brauciens nebūs pēdējais!!!!
AtbildētDzēstMadara - arī viss negatīvais, kas bijis - pārvēršas pozitīvās atmiņās (piemēram Ķīnas brauciens).un jāa - Francijas braucienam jābūt ideālam! ;D
Laura - neee, mēs visas 5 kādreiz aizbrauksim uz tekla hausu tāpat, un izklaidēsimies pa gēsthahti un hamburgu! ;DD
Stīne - visu jau vēl var labot. mēģini vēlreiz parunāt ar Rozīti, un brauc vasaras sākumā uz Franciju. starpcitu, mums galīgi nav 2. balss. :D